Pirms pieciem gadiem Latvijas Radio savā dzimšanas dienā devās uz Lietuvas pierobežas ciemiem, lai iedzīvotājiem vaicātu par radio klausīšanās paradumiem, par apraides kvalitāti, kā arī par ieteikumiem, ko darīt labāk vēl gaidāmajos pastāvēšanas gados.
Šoreiz Latvijas Radio 95. gadadienā dodas uz Latvijas tālākajām viensētām Igaunijas pierobežā – Apē. Arī tur radio viļņos var noķert vairākus Latvijas Radio kanālus.
Iebraucot vienā no nelielajām Apes ieliņām, senas mājas pagalmā kāds grābj lapas. Vīram mugurā darba veste ar daudzām kabatām, galvā pelēka cepure ar latvju rakstu zīmēm uz atloka un rokās darba cimdi. Tas ir Raitis, un radio viņš labprāt dzird fonā, bet saturā ieklausās tieši smēķēšanas pauzēs starp darbiem.
“Mēs klausāmies gan LR1, gan LR2. Kas kuram patīk, meitenei patīk viena mūzika, man cita,” stāsta Raitis. Laikapstākļi gan mēdz ietekmēt radio uztveršanas kvalitāti. “Bet pie tā ir pierasts jau,” piebilst Raitis.
Kas Raitim ir svarīgāks – mūzika vai aktuālā informācija? “Radio iet visu laiku, dienu un nakti. Es, piemēram, paklausos vairāk pie cigaretes, pie kafijas pat reizēm divas cigaretes, kad iet ziņas un tu paklausies, kas notiek.”
Kā jau darba dienas vidū, daļa viensētu pavisam klusas. Kādā sētā dzirdami vēja zvani, bet nav nedz radio skaņu, nedz cilvēku kņadas.
Tikmēr otrā ielas pusē skaļi rej citas sētas sargs, kā vēlāk noskaidrojas, vārdā Bobis. Un pēc mirkļa jau izdodas sastapt Rudīti, kas atstutējusies pie mājas vārtiem ar zaru slotu pie rokas.
“Radio ir vislabākās un svaigākās ziņas, nu, labi internets vēl arī. Bet bez radio nekad, pat kara laikā radio bija katrā stabā. Tad, kad es palikšu vecāka, man obligāti radio visu laiku būs pie kādas auss. Paskaties apkārt – katrā mājā, kur vecāki ļaudis, viņi slēdz radio,” stāsta Rudīte.
Viņa labprāt paklausās arī radio citās valodās: “No igauņu radio nevar saprast, bet, kad iet krievu valodā, tad var saprast un tu dzirdi vēl dažādus viedokļus. Un tur ir citādāk, latviski atkal citādāk, un tad tev ir, ar ko salīdzināt. Tu paliec pa vidu, un tev ir redzējums uz dzīvi.”
Vienā no Apes ielu krustojumiem redzams, ka pa gabalu tuvojās kāds pāris ar lielām somām. Vladimirs un Valija ir no Alūksnes un atzīst – radio klausās maz.
Vladimirs gan stāsta, ka dažreiz paklausās Latvijas Radio 2 mūziku. “Tas ir speciālists, ko viņš man uzliek, to es klausos. Kad strādā dārzā, tad tas uzmundrina,” stāsta Vallija.
Vladimirs arī klausās LR4 krievu valodā: “Tur ir ļoti labas vakara programmas. Es, kad makšķerēju, tad klausos.”
Ko viņi gribētu radio dzirdēt vairāk? “Es domāju, ka tagad visa pietiek,” saka Vladimirs.
“Parasti jau viss aktuālais ir – cik daudzi slimnīcās, cik daudzi nomiruši. It kā pozitīvismu varbūt mazliet klāt vajadzētu,” piebilst Valija.
Vēl tuvāk robežai vienu no Upes ielas namu pagalmiem iekopj kundzīte biezā vilnas cepurē. Ārija klausās Latvijas Radio 2.
Viņa līdz ar pirmajiem teikumiem par radio runā kā par senāko draugu. Šķiet, izdevies Apē atrast īstu radiofanātu. Ārija gan ir no Latgales, bet Apē ieprecējusies un dzīvo jau 40 gadus. Radio viņa īpaši novērtē mūzikas dēļ.
“Zini, kā ir tagad, šajā laikmetā. Viss ir jādomā: vai tev pietiks pensijas vai nepietiks. Un piemēram, ja tev, vecam cilvēkam, pietrūkst, tad uzgriez mūziku un visas grūtības aizmirstas. Ej uz veikalu un domā – nekas, ka tās cenas lielākas, nopirkšu mazāku gabaliņu. Tāpat es klausos visu par to vīrusu; tu domā, ka ir kāds prieks... Es tad uzgriežu mūziku un esmu priecīga, es dzirdu vecās dziesmas, un tas visu to atmosfēru uzlabo. Ja pensionārs klausās tikai visu to krīzi un gaidīs, kad tev pielips tā slimība, – mēs nevaram tā. Tikai LR2 mūs izglābj. Es no rītiem, kad ceļos, tad apēdu maizīti ar kafiju un uzlieku mūziku, tad es aizdedzu svecīti, lai šodien diena būtu gaiša un skaidra,” stāsta Ārija.
Izmetot vēl pēdējo loku caur mazo pierobežas pilsētu, izdodas satikt Baibu un Intu, kas rosās savas mājas pagalmā. Abi atzīst, ka tad, ja cilvēkus dalītu TV un radio cilvēkos, tad viņi būtu radio cilvēki, jo Latvijas Radio ir ikdienas sabiedrotais pat tad, ja nākas iebraukt tuvējās kaimiņu pilsētās Igaunijā.
“Visiem traktoros iet Latvijas radio 2 fonā,” atklāj Ints.
“Tas reizēm dod tādu dzinuli. Piemēram, kad skan dziesma ar vārdiem “Kad stārķis pēdējo reizi klabina”, tad parasti lauksaimnieki zina, uz ko viņiem jāgatavojas. Savukārt pavasarī ir citas dziesmas, kas tāpat aizķer,” stāsta Baiba.
Baiba vēl paturpina, ka Latvijas Radio “Brīvais mikrofons” reizēm radot saliedētības sajūtu ar citiem iedzīvotājiem, ja domas sakrīt. “Tie diskusiju raidījumi, kur cilvēkiem ļauj pašiem zvanīt un jautāt, varētu būt pat vairāk. Jo patiesībā varbūt tad arī kāds vairāk saklausītu to sabiedrības domu, jo ir jau tās sāpes Latvijā daudz un dažādas.
Tā paklausoties, tad izkristalizējas, ka mēs daudzi domājām līdzīgi neatkarīgi no tā, vai tu esi Rīgā vai kādā reģionā.”
Savukārt Ligita Latvijas Radio vairāk klausās informatīvo saturu. Viņai radio ir nozīmīga ikdienas sastāvdaļa.
Ligita arī norāda, ka labprāt klausās iedzīvotāju pārdomas, tāpat novērtē radio raidījumu vadītājus, kas sarunas moderē un dod tām ietvaru.
Pirms došanās Rīgas virzienā un atvadoties, Ligitai ir arī novēlējums Latvijas Radio 95. dzimšanas dienā: “Lai jūs varētu skanēt arī turpmāk un lai jums visa pietiktu, lai tas notiktu! Jo esmu novērojusi, ka tas, kas šobrīd šķiet stabils, rīt tāds vairs var nebūt. Lai jums būtu tā stabilitāte un atbalsts gan finansiāls, gan cita veida, lai jūs varētu skanēt un mēs varētu dzirdēt!”
