Latvijas pilskalnu jaunatklāšanas renesanse. Kā tehnoloģijas ļauj ieskatīties tālā senatnē

Daudzas latviešu teikas vēsta par zemē nogrimušām pilīm, kuras ir iespējams izglābt, ja varonis ir spējīgs turēties pretī dažādiem par sargiem noliktajiem aizsaules briesmoņiem. Mūsu dienās šādam varonim talkā nāk modernās tehnoloģijas, un Latvijas senvēstures noslēpumus var censties uzminēt, neizejot ārā no silta Rīgas biroja. Tā šovasar no jauna tika atklāts par iznīcinātu uzskatīts pilskalns Atašienes pusē.

Pazudušais un no jauna atrastais Atašienes pilskalns

Pagājušā gadsimta divdesmitajos gados pazīstamais Latvijas senatnes pētnieks Ernests Brastiņš aprakstīja 283 pilskalnus un veica to uzmērījumus. Viņa pētījumu rezultāti ir publicēti četrās grāmatās un ir kļuvuši par visaptverošāko mēģinājumu apkopot lielāko daļu Latvijas pilskalnu.

Kad pētnieki pēc Otrā pasaules kara mēģināja Brastiņa pilskalnus no jauna apsekot, atklājās, ka dažviet realitāte vairs neatbilst aprakstiem. Tā izskatījās arī Krustpils novadā esošā Atašienes pilskalna gadījumā. Pārlasot vēlāku gadu atskaites, pētnieki secināja, ka šis pilskalns norakts grantī. Objekts tika svītrots no kultūras mantojuma sarakstiem un netika minēts literatūrā.

Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes (NMKP) eksperts, Latvijas kultūras akadēmijas profesors, daudzu grāmatu autors un pilskalnu pētnieks Juris Urtāns stāsta, ka septiņdesmitajos gados – pētot Brastiņa aprakstīto vietu – arheologi secinājuši, ka dabā Atašienes pilskalna vietā eksistē tikai smilšu karjers, arī vietējie cilvēki neko nav zinājuši pateikt.

“1984. gadā pilskalnu izslēdza ārā no saraksta, un līdz mūsdienām viņš tajos sarakstos vairs nebija. Tur bija dīvainas lietas, skolnieki gājuši ekskursijā no Marinzejas muižas uz pilskalnu. Man arī studenti tieši no turienes bija, un arī viņi sacīja, ka gājuši ekskursijās uz pilskalnu. Nu jā… var jau būt, ka tur skolotāji sauca kaut ko citu par pilskalnu,” stāsta Urtāns.

Aerolāzerskenēšana jeb arī LIDAR

Vienlaidus Latvijas teritorijas aerolāzerskenēšanas projekts tika uzsākts 2013.gadā. Šobrīd ir noskenēti 81 % no Latvijas teritorijas un nākamgad ir plānots noslēgt pirmo aerolāzerskenēšanas ciklu.

Kopējās pirmreizējās aerolāzerskenēšanas projekta izmaksas ir aptuveni 2 miljoni eiro. Lai arī summa nav maza, iegūtais rezultāts veicina ģeotelpisko datu dažādību.

Aerolāzerskenēšanas datus var pielietot:

•    3D modeļu veidošana
•    Plūdu modelēšana
•    Lauksaimniecībā
•    Mežsaimniecībā
•    Kartogrāfisko materiālu aktualizēšanā
•    Būvju inventarizācijā
•    Militāro spēju uzlabošanā
•    Izmaiņu konstatēšanā

Jūras skenēšana no lidaparātiem ir dārgāks process un ar zemāku kvalitāti. Lidojumi ir jāveic zemāk un jāizmanto cita tipa skeneri ar zaļo lāzera staru. Sauszemes skanēšanai lielākoties izmanto sarkanā spektra skenerus. Lielākā problēma vēl jo projām ir tāda, ka pašas modernākas sistēmas no lidaparātiem maksimāli nodrošina lāzera mērījumus līdz 50 metriem dzidros un mierīgos okeāna ūdeņos.

Latvijā ūdens skenēšanas procesi nenorit valstiskā mērogā, bet interesi par to ir arvien lielāka, jo šādu datu pietrūkst. Svarīgi būtu arī izveidot iekšzemes ūdens gultņu 3D modeļus. 2019.gadā ir plānots uzsākt pilotprojektu iekšzemes ūdenstilpju skenēšanai, lai izplānotu vienlaidus Latvijas teritorijas ūdenstilpju skenēšanas projektu realizācijas gaitu.

Ar aerolāzerskenēšanas datiem un citām Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūrā sagatavotām kartēm var iepazīties Karšu pārlūkā https://kartes.lgia.gov.lv/karte/

Avots: Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūras Tālizpētes nodaļas vadītājs Pēteris Pētersons.

 

Pavisam nesen Latvijā publiskai lietošanai kļuva pieejamas aerolāzerskenēšanas projekta ietvaros iegūtas valsts reljefa kartes. Sākotnēji iecerēts kā palīgs ekonomisku lēmumu pieņemšanai un valsts aizsardzībai, aerolāzerskenēšanas iegūtie dati izrādījās noderīgi arheologiem. No gaisa uzņemtajos attēlos bija redzamas dažādas vēsturiskas, cilvēka rokām veidotas reljefa daļas. Drīz vien arheologiem sāka pienākt ziņojumi par daudzām aizdomīgām Latvijas vietām.

Pētīt Latvijas vēsturi tagad varēja, nevis stundām ilgi klīstot pa dažādiem brikšņiem un salstot tālu no civilizācijas, bet gan neatraujoties no datora ekrāna. Tā kādā pērnā pavasara dienā, apskatot savas dzimtās puses reljefu, māsa un brālis - Ilona un Edgars Vilcāni - pārsteigti secināja, ka kāds uzkalns atbilst pilskalna pazīmēm – tam ir cilvēku roku taisīti vaļņi un nogāzes. Informācija tika nodota Urtānam, kurš objektu pārbaudīja klātienē. Izrādījās, ka tas ir aizmirstais Atašienes pilskalns.

Brastiņa kartēs nezināmā veidā bija ielavījusies kļūda – Atašienes pilskalns atzīmēts pusotru kilometru uz dienvidiem no vietējās dzelzceļa stacijas, lai gan patiesībā ir ap 1,5 kilometriem tālāk no Brastiņa atzīmes kartē. Arī vietējie iedzīvotāji kalnu saukuši nevis par pilskalnu, bet gan par … Baterijas kalnu.

Pārsteidz gan jaunatklāto pilskalnu skaits, gan izmantošanas nolūki

Kopumā 2018. gadā ar aerolāzerskenēšanas karšu datu pētīšanas palīdzību, neskaitot Atašienes gadījumu, Latvijā droši un pārliecinoši atklāti deviņi jauni pilskalni. Vēl par četrām piecām vietām ir indikācijas, ka tie tur varētu būt. Tas ir pārsteidzoši liels līdz šim nezināmu pilskalnu skaits.

“Pa visu pēckara laiku – no četrdesmito gadu beigām līdz 2000. gada sākumam bija atklāti tikai kādi 50 pilskalni, bet 2018. gadā - pa vienu gadu ir ap desmit. Vēl ir vairākas vietas, kur, kamēr nav veiktas pārbaudes uz vietas, apgalvot neko nevar un būtu jābrauc pārbaudīt. Tā nekad nav bijis. Tādi tempi ir bijuši kaut kādos divdesmitajos gados, kad Brastiņš brauca pa Latgali,“ teica Urtāns.

Pārsvarā jaunatrastie pilskalni ir Latvijas austrumu pusē, Latgalē. Tas saistīts gan ar to, ka Latgalē vienmēr bijusi lielāka apdzīvotība, kā rezultātā arī vairāk apmetņu vietu, gan arī ar to, ka šā reģiona senākā vēsture ir mazāk pētīta un apzināta. Kamēr Kurzemi un Vidzemi apceļoja baltvāciešu aristokrāti, tikmēr Latgales poļu muižniekus vairāk interesēja Varšavā notiekošais.

“Baltvācieši bija kārtīgi vīri, kas visu meklēja. Tas pats Augusts Bīlenšteins – viņi daudz ko atrada un ieraudzīja. Poļu muižniekiem tas skats vairāk uz Varšavu, Mogiļevu. Uz Rīgu vai Jelgavu viņi tā mazāk skatījās. Tomēr nebija arī tā, ka Latgalē pilskalni nebija zināmi – tie vairāk bija krievi, kas no Pēterburgas brauca un skatījās,” stāsta Urtāns.

Tomēr šeit slēpjas kāda cita līdz šim nesaprasta lieta – ja ņem vērā tikai tos pilskalnus, kuros ir fiksēti arheoloģiskie atradumi, Latgales pilskalnu skaits kļūst līdzīgs citiem Latvijas reģioniem. Izrādās, ka liela daļa no Latgales pilskalniem nav tikusi ilglaicīgi apdzīvota.

Pārsvarā Latgales pilskalni intensīvi koncentrējas novada centrālajā daļā – ap Rušonu, Višķiem, Aglonu un Auleju. Šīs arī ir vietas, kur tradicionāli dzīvojis liels skaits cilvēku. Ja skatās uz Latgales ziemeļaustrumiem, Lubānu – tad pilskalnu skaits ir daudz zemāks. Daudziem centrālās Latgales pilskalniem vēl ir kāda īpatnība - nav kultūrslāņa. Tas savukārt varētu nozīmēt, ka cilvēki tajos nedzīvoja pietiekami ilgstoši, lai tas izveidotos.

“Nav cilvēki dzīvojuši, trūkst lietu, nav arheoloģiskā datējuma. Tā sauktie patvēruma pilskalni ir maz pētīti, jo arheologiem nav sevišķi interesanti ar viņiem strādāt. Taču viņu ir diezgan daudz. Parasti tā ir kaupre, kas abās pusēs nodalīta ar grāvjiem, parasti ar diezgan izteiktām terasēm. Taču kultūrslāņa tur nav,” saka Urtāns.
Pētnieki domā, ka šādi pilskalni pārsvarā kalpojuši par īslaicīgām uzturēšanas vietām iebrukuma vai kāda cita konflikta laikā. Iespējams, ka pilskalnu īpašnieki slēpa tur savus lopiņus vai arī sabēga paši, ja parādījās ienaidnieks, pieļauj Urtāns. Agrākie pilskalni Latvijā radās pirmā gadu tūkstoša sākumā pirms mūsu ēras, un, pieaugot iedzīvotāju skaitam, to pakājēs veidojās apmetnes.

Pilskalnu uzplaukumu laiki beidzas mūsu ēras pirmā gadu tūkstoša vidū, kad ir arī aktīvākais patvēruma pilskalnu izmantošanas laiks. Agrāk apdzīvoti pilskalni ir upju ielejās, kur ir mīksta zāle vai palienas, laikam ejot, kad cilvēks labāk iemācās apstrādāt zemi, tie “pārvietojas” augstākās vietās.

Kosmosam paredzētā tehnoloģija tagad noderīga arī vēstures izpētē

Aeorolāzerskenēšanu jeb arī LIDAR (light detection and ranging) pirmo reizi sāka izmantot ASV Nacionālais atmosfēras pētīšanas centrs aizvadītā gadsimta sešdesmitajos gados. Plašāka sabiedrība par tehnoloģijas augsto precizitāti uzzināja, kad “Apollo 15” misijā astronomi izmantoja šādas ierīces, lai kartētu mēness virsmu.

Mūsdienās pasaulē aerolāzerskenēšana tiek pielietota, lai iegūtu augstas precizitātes un izšķirtspējas reljefa attēlus, kas palīdz gan plūdu modelēšanai, lauksaimniecībai un mežsaimniecībai, gan arī armijai militāro spēju uzlabošanai. Izmaiņas reljefā ir nemitīgas – nepārtraukti parādās jaunas cilvēku un dabas veicinātas izmaiņas, kuras var saskatīt, salīdzinot dažāda vecuma aerolāzerskenēšanas datus.

Latvijā centrālās daļas aerolāzerskenēšana tika uzsākta 2014. gadā, un visas valsts teritorija vēl nav noskenēta – palikusi vēl Vidzeme un Latvijas ziemeļaustrumu reģioni. Galvenā iestāde, kas atbild par vērienīgo projektu, ir Aizsardzības ministrijas pakļautībā esošā Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūra.

Iestādes Tālizpētes nodaļas vadītājs Pēteris Pētersons stāsta, ka tehnoloģiski process ir raksturojams vienkārši – uz apmēram viena kilometra augstumā lidojošas lidmašīnas ir novietots lāzerskeneris, kurš raida lāzera staru kūli. Tas sastāv no ļoti daudziem punktiem, kuriem tiek mērīts laiks līdz atstarojumam un atpakaļ. Vienā sekundē tiek veikti simtiem tūkstoši mērījumu ar precizitāti līdz 12 centimetriem. Rezultātā tiek iegūtas augstas precizitātes Latvijas reljefa kartes.

Skenēšanu gan var ietekmēt laikapstākļi. Darbi ir apgrūtināti, ja ir lietus, zemi mākoņi, sniegs vai paaugstināts mitrums pēc nokrišņiem. Sarežģīti ir ar veģetāciju – dažkārt lāzera stars netiek cauri sevišķi stipri sazaļojušiem brikšņiem. Koku lapas un gara zāle uz laukiem apgrūtina precīzi izdalīt zemi. Tādēļ skenēšanas darbi pārsvarā notiek pavasarī.

Aerolāzerskenēšana sola atvērt jaunas lapas Latvijas arheoloģijā

Sākotnēji domāta ekonomiskiem vai militāriem uzdevumiem, sagaidāms, ka aerolāzerskenēšana ļaus ja ne uzrakstīt jaunas nodaļas Latvijas vēsturē, tad noteikti gūt dziļāku izpratni par jau esošajām. Urtāns atzīst, ka, izmantojot reljefa lāzerskenēšanas datus, var redzēt tādas lietas, par kurām pētnieki iepriekš pat nenojauta.

“Ar LIDAR var redzēt seno nocietinājumu aprises, senkapus, kauju vietas, drupas – lielu daudzumu seno cilvēku rokām veidotu reljefa daļu. Arī arheoloģijas pieminekļu aizsardzībā tehnoloģija ļoti palīdz. Ne vienmēr visur vari izbraukāt. Pieminekļu aizsardzības jomā – pirmais jautājums ir: “kur mēs varam būvēt?”. [Agrāk]  bija kaut kādi kolhoza ierīcības plāni, kur objekta vieta aprakstīta ar Dievu uz pusēm – 150 metri uz ziemeļiem no Bernarda tāda un tāda mājām. Ne vairs to māju, ne ceļa. Tagad, skatoties LIDAR, tu redzi, kur tie uzkalniņi. Tas daudz ko dod kultūrvēsturei,” teic Urtāns.  

Pagaidām pētnieki un inspekcijas speciālisti aerolāzerskenēšanas kartes pēta brīvajā laikā. Ņemot vērā to, ka visa Latvijas teritorija nav vēl nav noskenēta, Urtāns arī pieļauj, ka arheologiem lielākais jaunu atklājumu skaits vēl ir tikai priekšā. Tikmēr Atašienes pagastā pilskalna “atrašanos” atzīmēja ar vērienu. Decembrī pilskalnā tika rīkoti atgriešanās svētki, kur notika Urtāna un folkloristes Ivetas Tāles priekšlasījumi par Latvijas pilskalniem. Savukārt 2019. gadā novadā plānots rīkot pilskalna daudzināšanas svētkus un attīstīt to kā tūrisma objektu.

1 komentārs
lindaax .
Labvakar, esmu pārliecināta , ka pirmajā fotogrāfijā ir nevis Lielvārdes pils nocietinājums, bet gan Kokneses :)
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti