Latvijā nav izaugsmes iespēju
Kopumā Latvijas zinātnieku nav daudz – ap 5000. Lielākā daļa strādā augstskolās - gan pētniecībā, gan pedagoģijā, vismazāk – uzņēmējdarbībā, lai gan vajadzētu būt otrādi. Kas attiecas uz pedagoģiju jeb akadēmisko vidi - ierasta prakse, ka jaunie strādā uz nepilnu slodzi: viena ceturtdaļdala vai astotdaļdaļa slodzes - kā kuram palaimējas.
Lai arī jaunie zinātnieki nepašauba vecākā gadagājuma profesoru devumu zinātnei un jaunās paaudzes audzināšanā, tomēr nereti veco turēšanās vēlētos amatos kavē zinātnes attīstību. Eiropas Savienībā, tostarp Igaunijā un Lietuvā, tā ir ātrāka. „Tāda reāla konfrontācija starp veco un jauno – ka jaunais noteikti ir labāks un vecais ir sliktāks – ir acīmredzama,” saka Mārtiņš Kaprāns. Viens no jaunajiem zinātniekiem, kurš strādā ārzemēs - Tartu Universitātē, Igaunijā. „Pirmkārt, es neredzēju nekādas iespējas tajā vietā, kur es darbojos Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātē. Es vienkārši neredzēju – ne tā sfēra, ne tas virziens. Bet es redzēju cilvēkus, kas ļoti profesionāli darbojās Tartu (..) Es tur strādāju no šī gada janvāra līdz 2015.gadam par ļoti konkurētspējīgu atalgojumu. Es nenoliegšu, ka man bija piedāvājumi strādāt privātajā sektorā (..) Manā gadījumā es esmu darbojies arī ārpus zinātnes,” stāsta Kaprāns.
Viņš norāda, ja Latvijā no iekšzemes kopprodukta zinātnei ir aptuveni 0,7%, tad Igaunijā 2,4%. „To var just uz katra soļa,” saka Kaprāns. Viņš uzsver, ka Latvijā nenotiek neviens zinātniskais festivāls. Zinātnieks arī piebilst, ka ir liekulīgi prasīt augstvērtīgu darba kvalitāti no sociālajiem zinātniekiem, ja viņi ir spiesti strādāt, pēc viņa vārdiem, par „nabagmaizi”.
Jaunie zinātnieki ir pārāki pār vecajiem
Attapušies, ka mums jauno zinātnieku skaits iet mazumā, Latvijas politiķi pirms pāris gadiem doktorantu stipendijām novirzīja Eiropas naudu, kas pēc 2015. gada beigsies. Topošie zinātnieki tiek stimulēti labāk nekā pasniedzēji. Pēc doktora grāda iegūšanas ienākumi strauji krītas, nereti par trešdaļu no aptuveni 600 - 800 latiem mēnesi līdz pat 200 latiem. Apstājas arī sāktie pētījumi, jo nav naudas pēcdoktorantūras finansējumam, lai jaunais zinātnieks turpinātu pētījumus un uzsāktu savu praksi kādā jomā savā tēvzemē.
Ja beigsies Eiropas projektu nauda, tad nav skaidrs, kas notiek tālāk. Valsts budžeta finansējums Latvijas zinātnei ir zem 1%, kamēr citur ES 2%, 3% un pat vairāk.
Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka pērn lielākā daļa doktorantu, zinātniskā grāda pretendentu un jauno zinātnieku mēnesī nopelnījuši no 250 līdz nepilniem 500 latiem pēc nodokļu nomaksas. Tikai 3% alga bijusi virs 1300 latiem. Taču ir arī tādi, kuri saņem atalgojumu zem iztikas minimuma, pat strādājot par augstskolu pasniedzējiem. Daļa zinātnieku šogad atrodas piespiedu atvaļinājumā, jo beigušies Eiropas finansēti pētniecības projekti.
Vidzemes augstskolas jaunais rektors Gatis Krūmiņš, kuram palaimējies izveidot akadēmisko karjeru, veicis pētījumu par jauno zinātnieku integrāciju augstskolās. Pētījuma secinājumi vecajai akadēmiķu paaudzei ir neglaimojoši. „Lielākā problēma ir tā, ka, ejot caur visām krīzēm, situācijām, šī novecošana turpinās. Likumdošanā un finansēšanas sistēmā mums ir aspekti, kas veicina zinātnieku novecošanos. Varētu teikt, ka nāk jaunā paaudze ar daudzām labām publikācijām, bet tomēr tie jaunie netiek klāt… Un es varu droši apgalvot, ka jaunajam zinātniekam publikācijas ir spēcīgākas nekā vienam otram profesoram, kurš, redzot situāciju, neko nevienā žurnālā nav publicējis,” saka Krūmiņš. Viņš norāda, ka profesoru darbi nereti tiek skatīti formāli. „Cilvēks ir profesors, bet viņš pasniedz no tās pašas kladītes, no kuras pasniedza pirms 20 gadiem,” saka Krūmiņš.
Viņš norāda, ka citas valstis šo situāciju risina dažādi. Piemēram, profesori, kas sasnieguši 65 gadu vecumu, kļūst par profesoru, kuru var uzaicināt uz pētījumiem, bet kuri nevar būt vēlētos amatos. Paši profesori teikuši, ka viņi labprāt kļūtu par zinātniekiem un atteiktos no institūciju vadīšanas, taču tad viņu ienākumi saruks – arī profesora pensija ir niecīga.
Cik vidēji vecam ir jābūt augstskolas pasniedzējam?
Izglītības un zinātnes ministrijas pārskats par augstāko izglītību 2012. gadā liecina, ka situācija dažādās augstskolās ar akadēmiskā personāla novecošanos ir atšķirīga. No valsts dibinātām sešām lielākajām augstskolām uzkrītoša šī problēma ir Rīgas Tehniskajā universitātē (RTU).
RTU rektors Leonīds Ribickis „Krustpunktiem” atzina, ka ceturtā daļa pasniedzēju ir vismaz 65 gadus veci. Sešu lielāko valsts augstskolu vidū jāmin arī Latvijas Lauksaimniecības universitāte (LLU) ar gandrīz 20% un tikai tad Latvijas Universitāte ar 12% akadēmiskā personāla virs 65 gadiem.
„Mums ir gandrīz 40% līdz 40 gadu vecumam,” saka Ribickis piebilstot, ka augstākās izglītības iestāde nevar iztikt bez pieredzējušajiem profesoriem. 25% vecumā virs 65 gadiem ir normāla attiecība. „Vidējais vecums mums ir 50. Tas ir pilnīgi normāli,” pauž Ribickis. Viņš arī argumentē, ka RTU atbalsta savus doktorantus. Tāpat arī uzņēmumi ir ieinteresēti doktorantu darbā. Kopumā 90% doktorantu paliek RTU. „Paaudžu konflikts vienmēr ir bijis. No tā mēs nekad neizmuksim,” atzīmē RTU rektors.
Jau 2003. gadā Satversmes tiesa atzina par diskriminējošu Augstskolu likuma normu, kas noteica, ka velētos amatus zinātniskajā institūtā var ieņemt līdz 65 gadu vecumam. Tajā pašā laikā tiesa atzina, ka galvenajam kritērijam, lai persona varētu pretendēt uz šādiem amatiem, jābūt nevis personu vecumam, bet spējām un kvalifikācijai, tādēļ normatīvajos aktos būtu jānosaka precīzāki kvalifikācijas kritēriji. Prakse liecina, ka Satversmes tiesas spriedums šajā daļā, var teikt, nav iedzīvināts un ir par pamatu paaudžu konfliktam zinātniskajā vidē.
Pasaulē strādājošajiem Latvijas zinātniekiem skatījums ir daudz globālāks
Pašiem jaunajiem zinātniekiem par paaudžu maiņu Latvijas zinātnē ir dažāds viedoklis. LLU zinātnieks Emīls Kozlinskis stāsta, ka pētījumu veikšana Latvijā nevar būt kā pamatdarbs. „Nav pēcdoktorantūras finansējuma. Vienīgais veids, ja nav Eiropas finansējuma, ko var darīt, ir to apvienot ar pedagoģisko darbu. Savukārt, lai varētu iztikt, pedagoģiskajai slodzei ir jābūt lielai. Bet tad vairs nepietiek laika nopietniem pētījumiem,” saka Kozlinskis. Viņš pats pēc doktorantūras beigām pusotru gadu piedalījās kādā ES finansētā projektā. Taču pēc tam iespēju vairs nebija – pedagoģiskajā darbā bija astoņi cilvēki uz 2,5 slodzēm. „Tur visiem bija skaidrs, ka tur nekas nesanāks,” teica Kozlinskis.
Cita LLU jaunā zinātniece Evita Straumīte uzreiz uzsver, ka „to par konfliktu nevar saukt”, jo ar veco zinātnieku palīdzību ir izaugusi jaunā paaudze. Taču no otras puses, pieredzējušie zinātnieki bremzē jauno paaudzi. „Mēs esam izauguši. Mums ir savas idejas,” saka Straumīte, vienlaikus norādot, ka „veco paaudzi” zinātnē stimulē palikt arī valsts politika, kas ir gatavi finansiāli atbalstīt pieredzējušos pasniedzējus.
Savukārt Kaprāns atzīst, ka nezina, vai atgriezīsies. Taču, ja to darīs, tad vēlas atgriezties un piedalīties dažādos procesos. „Es sevi neuzskatu par izcilāko un pat ne tuvu izcilākajiem Latvijas zinātniekiem. Mums ir ļoti labi zinātnieki, kas strādā Oksfordā, kas strādā Kembridžā, kas strādā ASV, Francijā. Tie ir jauni zinātnieki, kuri vienkārši nezina, ko Latvijā darīt. Viņu skatījums uz zinātni ir daudz globālāks (..) Šie ir tie, kas pašreiz raksta publikācijas prestižos izdevumos,” norāda Kaprāns.
Vidzemes augstskolas rektora Gata Krūmiņa jau pieminētajā pētījumā par jauno zinātnieku integrāciju augstskolās veikta anonīma aptauja, kurā piedalījušies 60 jaunie zinātnieki. Divas trešdaļas atzinuši, ka vakanču trūkums augstskolās saistīts ar augstskolas vadības nespēju atteikties no pensijas vecuma pasniedzējiem. Kopumā jaunie zinātnieki norāda, ka ir nepieciešama „aizmugure”, lai tiktu pie darba. Līdzīgas atziņas uzklausīja arī Latvijas Radio. Dažas jauno zinātnieku atziņas ir pat ļoti spilgtas. Kaprāns norāda, ka Tartu Universitātē atsijāja pēdējo padomju laikā radīto zinātnieku paaudzi. Tas bijis nežēlīgs process, taču tādējādi zinātnē nav cilvēku, kas nespēj strādāt mūsdienīgi.
Arī politiķi atzīst, ka paaudžu maiņa Latvijas zinātnē jāveic. Pretējā gadījumā var būt situācija, ka mazinās augstskolas darba kvalitāte, jo gados vecos zinātniekus ir žēl atlaist. Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāres vietniece, Augtākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta direktorei Agrita Kiopa saka, ka nākamajā ESF programmā būs atbalsts pēcdoktorantūrā strādājošajiem. Naudu šim un citiem zinātni atbalstošiem projektiem meklēs ne tikai ESF, bet arī valsts budžetā. Šīs programmas savu darbu varētu sākt 2014. gada nogalē.
