Latvijas ģimenes palīdz ukraiņu bērniem atgūties no kara šausmām

Sestdien Rīgā ieradās 17 bērni no Doņeckas un Luhanskas apgabala. Viņus uzņem ģimenes dažādos Latvijas novados, lai palīdzētu atgūties no pieredzētajām kara šausmām un pārciestajām bailēm.

Gaidot autobusu no Kijevas, visi ir mazliet satraukti, jo uz mēnesi viņi kļūs par audžuvecākiem. Jurim Peičam ir seši dēli, no kuriem četri jau pieauguši, tādēļ mājā ir daudz brīvu istabu, lai uzņemtu divus ukraiņu zēnus. „Es uzskatu, ka šiem bērniem ir jāpalīdz. Kas to zina, varbūt kādreiz arī mums būs jāprasa palīdzība, lai mūs bērnus kāds pieskata,” saka Juris. Viņa dēls Kaspars stāsta, ka māja jau sakārtota ciemiņu uzņemšanai. „Šodien krāsosim olas… svinēsim Lieldienas, kaut gan rītdien būs Lieldienas,” stāsta Kaspars.

Kopumā viņi ir 17. Šādas bērnu grupiņas no Doņeckas un Luhanskas apgabala Latvijas ģimenēs viesojušās arī iepriekš. „Ceļš līdz Rīgai bija garš. Pa logu skatījos - vieni meži, meži un meži.. Domāju, te būs ļoti skaisti,” saka deviņgadīgais Daņila. Viņa ģimene Doņeckas pilsētu pameta pērn, un devās uz Kijevu: „Bija ļoti bail. Tā bija parasta diena. Es spēlēju datoru. Un tad pēkšņi - sprādziens, tad vēl divi. Sākās šaušana. Pie mūsu loga parādījās dūmu stabs. Blakus mājai ir stadions, un tur eksplodēja lādiņš.”

„Es ļoti uztraucos par vecākiem. Nav viegli bez vecākiem dzīvot, kad viņi ir karā, bet es esmu drošā vietā. Virs mājām sāka lidot lidmašīnas. Mūsu skolā mācās daudzi bērni no Luhanskas un Doņeckas. Kad viņi izdzird lidmašīnu troksni, viņi ar rokām pārklāj galvu. Baidās,” stāsta Oļa no Nikolajevas.

Savukārt Olena zaudēja tēti: „Mans tētis bija karavīrs. Viņa vairs nav. Par nožēlu. Kad sākās uzbrukums mūsu Ukrainai, viņš izdomāja iet karot. Kāds piezvanīja un teica, ka viņš ir ievainots kājās. Teica, ka trauma ir ļoti smaga. Pēc nedēļas vēl piezvanīja un pateica, ka viņa vairs nav.”

Ģimenes jau izdomājušas, kā iepriecinās mazos viesus no Ukrainas. Viņus vedīs ekskursijās pa Latviju, ies uz kino, apmeklēs ūdens atrakcijas, lai bērni varētu kaut uz brīdi aizmirst pieredzēto dzimtenē.

„Mana māja bija divus kilometrus no Doņeckas lidostas. Mājā bieži lādiņi trāpīt. Suni nogalināja,” stāsta Aleksejs no Doņeckas.

Jeļenas Barkānes ir viena no tām, kas atsaucās un uzņem ukraiņu bērnu: „Mums būs desmit gadīga meitene no Odesas. Kad ieraudzījām sižetu, kad bērni pirmo reizi vasarā atbrauca, un tad nodomājām ar vīru, ka mēs taču arī varam paņemt kādu bērniņu. Kas tad tur grūts? Vienkārši vēl viens bērns. Divi vai trīs tur vairs starpības nav.”

Ukraiņu bērnus uz Latviju palīdz atvest nevalstiskā organizācija „Latvija bez bāreņiem” un Antoņina Kravcune.  „Ukraiņu bērni, kas Latvijas ģimenēs bija iepriekš, tagad raksta ļoti sirsnīgus e-pastus. Raksta, ka iepatikusies mūsu valsts un ar sirsnību atceras visas ģimenes. Nav nevienas negatīvas atsauksmes.  Pēc viena bērna viesošanās Jelgavā izveidojās iniciatīvas grupa, kas vāc palīdzību un ar autobusu ved uz Doņeckas apgabalu - pamperus, pārtiku,” stāsta Kravcune.

Ukrainā ir daudz bērnu, kam būtu nepieciešama šāda morāla rehabilitācija, jo Doņeckas un Luhanskas apgabalu turpina pamest daudz bēgļu. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti