Uģis Lībietis: Šodien aprit 30 gadu, kopš Latvija ir uzņemta Apvienoto Nāciju Organizācijā. To var uzskatīt par tādu kā valstiskuma apstiprinājumu. Cik nozīmīgs šis notikums bija pirms 30 gadiem, un cik nozīmīgs šis fakts ir arī tagad?
Andrejs Pildegovičs: Es teikšu tā, ka nepārspīlējot šī ir tiešām viena no svarīgākajām dienām Latvijas diplomātiem un Latvijas valstsvīriem un valstssievām, jo faktiski tikai ar iestāšanos ANO mūsu valsts tika atzīta starptautiski, un iestāšanās ANO faktiski kļuva par pirmo pakāpienu, par pirmo soli, lai Latvija varētu pilntiesīgi darboties starptautiskajā vidē.
Pavisam tieši runājot – ja mēs nebūtu iestājušies ANO, tad mēs nevarētu sapņot ne par dalību Eiropas Savienībā, ne par dalību NATO, ne kādā citā reģionālā organizācijā.
Pasaulē ir diezgan daudz dažādu valstisku veidojumu, kuri cenšas panākt šo starptautisko atzīšanu, bet bez dalības ANO tas diemžēl nav iespējams, un tādā ziņā gan vienbalsīgs Drošības padomes lēmums par Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu, gan toreiz arī Krievijas lēmums atzīt Baltijas valstu neatkarību un suverenitāti bija tiešām ļoti, ļoti svarīgi. Ar to mēs faktiski esam atjaunojuši mūsu valsts statusu un iespēju darboties starptautiski.
Ja mēs skatāmies no Latvijas skatupunkta, kādus lielākos sasniegumus ANO ietvaros mēs varam un varbūt gribētu izcelt īpaši?
Kas attiecas uz Latvijas attīstību, tad, protams, pirmajos neatkarības gados ANO mums visnotaļ palīdzēja. Pirmkārt, panākt ārvalstu svešvaru karaspēka izvešanu – vairāku gadu garumā ANO Ģenerālā asambleja pieņēma attiecīgās rezolūcijas, lai skubinātu veicināt Krievijas karaspēka izvešanu, un šis starptautiskais atbalsts toreiz bija tiešām ļoti svarīgs.
Protams, ANO mums arī palīdzēja sakārtot savu likumdošanu, kas pirmajos neatkarības gados mums ļāva salīdzinoši ātri pārslēgties no totalitārās plānveida ekonomikas uz modernākiem pamatiem un ielikt arī kādu zināmu bāzi, lai mēs varētu vest sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā.
Kas attiecas uz pēdējām divām desmitgadēm, tad, protams, ANO spēlē ļoti nozīmīgu lomu, lai veicinātu pasaules izpratni par lielajiem, modernajiem izaicinājumiem, draudiem visas cilvēces pastāvēšanai. Šeit laikam jāmin Parīzes klimata līgums, būtībā šo pasaules kustību debates par to, kā saglabāt mūsu pasauli nākamajām paaudzēm, kā apturēt klimata sasilšanu un kā novērst krīzes šajā jomā. Citādi, protams, jomas ir ļoti daudz un dažādas. ANO mēģina palīdzēt kopumā 7,7 miljardiem pasaules iedzīvotāju.
Tikt [galā] ar ikdienišķām problēmām ir arī šī jaunā ilgtspējīgu attīstību mērķprogramma, kas ietver 17 svarīgākos uzdevumus. Un, teiksim tā, ne bez grūtībām. Protams, ar lielu piepūli, bet ANO mēģina apvienot visu 193 dalībvalstu centienus novērst karus, novērst badu, samazināt klimata pārmaiņu slogu un iespaidu uz mūsu planētu un, protams, risināt arī visakūtākās sabiedrības problēmas – sākot ar nevienlīdzību, diskrimināciju, sieviešu līdztiesību un tā tālāk.
Daudzi ANO salīdzina ar tādu kā pasaules parlamentu. Protams, kā jau visos parlamentos, viedokļi dažādi. Šobrīd mēs arī priekš multilaterālisma esam tādā diezgan smagā periodā, jo ģeopolitiskā pretstate ir diezgan izteikta, bet tomēr, mūsuprāt, šī struktūra ir ļoti svarīga, un Latvijai kā neatkarīgai valstij, kā Eiropas valstij šeit jābūt ļoti aktīvai un jāizmanto gan mikrofons, gan arī savas zināšanas, lai palīdzētu risināt pasaules problēmas.
Es tieši gribēju jautāt – par Latvijas aktivitātēm ANO mēs runājām salīdzinoši maz, manuprāt. Kādi ir tie galvenie uzdevumi, pie kuriem pašlaik Latvija ļoti aktīvi strādā, un kam mēs cenšamies pievērst pasaules uzmanību?
Pirmkārt, es gribētu minēt to, ka mēs esam ļoti aktīvi attiecībā uz dezinformācijas apkarošanu. Šis temats mūsu valstīm, Baltijas valstīm, ir ļoti labi zināms, mēs ar to esam saskārušies visu pēdējo desmitgažu laikā. Protams, arī pandēmijas fenomens, viņš arī ir vēl vairāk saasinājis šo problēmu, un tādā ziņā Latvija gan veicinājusi ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijas pieņemšanu par mediju informācijas pratību, mēs esam pieņēmuši arī tādu iniciējošu speciālu paziņojumu par infodēmijas vai dezinformācijas pandēmijas izplatīšanos. Mēs zinām, ka arī iekšpolitiski šis temats ir ļoti sāpīgs un ir dažādi viedokļi, bet ir skaidrs, ka solidaritātei jābūt starp valstīm.
Ir skaidrs, ka zinātniskiem faktiem ir jābūt zināmiem, un šajā ziņā Latvija ir bijusi ļoti aktīva ANO.
Tāpat es gribētu pieminēt, protams, dzimumu līdztiesības tematu. Latvija šajā gadā piedalās arī speciālā komisijā, kas nodarbojas ar sieviešu statusa jautājumiem. Un mēs dalāmies ar savu pieredzi. Protams, mēs kā neliela valsts, kas daudz cietusi no totalitārisma, mēs cenšamies pievērst lielu uzmanību tiesiskuma jautājumiem, deleģējot savus labākos ekspertus – Ilvija Pūce, piemēram, darbojas Spīdzināšanas novēršanas komitejā ANO, mūsu jurists Mārtiņš Paparinskis tagad kandidē uz ļoti prestižo Starptautisko tiesību komisiju.
ANO mēs arī piederam tādam speciālam "grupējumam", ko sauc par ACT – angļu valodā tas nozīmē "atbildība, kohēzija un transparence".
Būtībā mēs esam tādā nelielo valstu grupā, kas uzskata, ka, pirmkārt, ANO jāreformējas pēc iespējas ātrāk, ANO lēmumi ir jāievieš dzīvē. Tie nevar būt tikai deklaratīvi. Mūsu rīcībai ir jāseko mūsu retorikai, mums jābūt atbildīgiem arī par iemaksām ANO budžetā. Latvija pieder šim disciplinētajiem ANO valstu grupējumam. Un mēs, protams, esam par to, lai situācijās, kad ANO Drošības padome ir paralizēta kaut kādu ģeopolitisku domstarpību dēļ, mēs uzskatām, ka Ģenerālajai asamblejai ir jāņem līderība un jācenšas novērst starptautiskus konfliktus.
Jūs jau minējāt jautājumu, kas bieži vien izskan – par nepieciešamību reformēt gan ANO, gan ANO Drošības padomi. Viens no varbūt pat nereāliem piedāvājumiem, bet varbūt Latvijai izdevīgiem, bija savulaik izskanējis aicinājums par pastāvīgo dalībvalsti padarīt Eiropas Savienību. Kāds ir Latvijas skatījums uz šo nepieciešamību reformēt Apvienotās Nācijas, jo šis process ir gan ļoti sarežģīts un arī noteikti neviennozīmīgi vērtējams?
Mēs pilnīgi piekrītam un aizstāvam šo pozīciju, ka ANO nedrīkst būt statiska organizācija, it īpaši mūsu gadījumā, kad Latvija nebija klāt pie šīs organizācijas "ieņemšanas", ja tā var teikt. Mums tika liegta šī iespēja 1945. gadā. Protams, ka pa 75 gadiem daudz kas ir mainījies. Ja sākumā tās bija apmēram 50 valstis, tad tagad dalībvalstu skaits ir 193. Mēs uzskatām, ka gan Austrumeiropas valstu grupai, kurai mēs piederam, šīs iespējas ANO Drošības padomē nav pietiekamas, gan arī uzskatām, ka kopš 60. gadiem ANO Drošības padomes sastāvs, valstu skaits nav mainījies. Tā kā šajā ziņā – gan attiecībā uz [valstu] skaitu, gan attiecībā uz ģeogrāfisko pārstāvniecību, gan arī attiecībā uz veto tiesību lietošanu – mēs uzskatām, ka reformām ir jānotiek, bet, protams, ka salāgot ļoti dažādus viedokļus ir ļoti grūti.
Es teikšu godīgi, neesmu liels optimists, vai izdosies vienoties par nopietnām reformām tuvākajā laikā.
Tā kā starplaikā, mūsuprāt, labākais, ko mēs varam darīt, ir pašiem arī būt aktīviem, un līdz šim Latvija nav bijusi nekad pārstāvēta ANO Drošības padomē, atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas. Tāpēc viena no mūsu prioritātēm šobrīd ir panākt to, lai Latvija tiktu ievēlēta 2025. gadā, lai divus gadus pārstāvētu Eiropas intereses, arī Eiropas Savienības intereses šajā struktūrā.
Jūs pieminējāt plānu kandidēt uz ANO Drošības padomes nepastāvīgās valstis statusu. Cik zinu, tad šis process tā pa īstam sāksies tikai tuvākajos gados. Kādus galvenos uzdevumus no jūsu puses jūs saredzat, kas būtu Latvijai darāmi, lai šo mērķi sasniegu?
Būtībā šis mērķis ir diezgan stratēģisks. Jau apmēram 10 gadus Ārlietu ministrija piestrādā pie šī uzdevuma, un es domāju, ka Latvija tiks ievēlēta precīzi pēc četriem gadiem, 2025. gada jūnijā.
Mēs ļoti šobrīd rūpīgi analizējam un atbalstām Igaunijas darbošanos Drošības padomē, mūsuprāt, tā ir ļoti veiksmīga. Igauņi ir rosinājuši vairākas ļoti nopietnas diskusijas Drošības padomē. Tā bija viena no pirmajām reizēm, kad Drošības padomes sastāvs debatēja par kiberdrošības jautājumiem, par kiberuzbrukumiem, kā tos novērst, kā tos traktēt, kāda veida, teiksim, protokoliem vai uzvedības kodeksiem būtu jābūt dalībvalstu starpā, lai apkarotu šo apdraudējumu.
Igauņi arī ļoti daudz šobrīd aktualizē jautājumus, kas saistīti ar demokrātisko spēku apspiešanu Baltkrievijā. Viņi likuši dienaskārtībā arī jautājumus, kas skar Krimas okupāciju.
Tā kā šo tematu ir tiešām ļoti daudz ANO, kā jūs varat iedomāties – 193 valstis cīnās par laiku, par politisko uzmanību. Un, lai mūsu reģions tiktu sadzirdēts, lai mēs, nelielās valstis, un arī Centrālaustrumeiropas valstis, būtu saklausītas, mums ir jābūt skaidriem par saviem uzdevumiem, saviem mērķiem.
Protams, vēl gribētu uzsvērt to, ka Ārlietu ministrijai nekādā ziņā nav monopols attiecībā uz tematu izvēli. Mēs ļoti vēlamies konsultēties ar civilo sabiedrību, jauniešiem.
Ļoti priecājamies, ka tagad arī mums ir ANO jauniešu delegāte otro gadu, [varam konsultēties] ar biznesa aprindām, ar kompānijām, nozaru ministrijām, lai Latvijas intereses būt tiešām rūpīgi apzinātas un to prezentēšana būtu mērķtiecīga.
Par godu šai trīsdesmitgadei Apvienotajās Nācijās – kādus svētku pasākumus plānojat no savas puses?
Mēs plānojam, pirmkārt, piektdien tādu prāta spēli, aicinot ANO diplomātus, Latvijas draugus, diasporas pārstāvjus piedalīties prāta spēlē. To rīkojam mēs, Latvijas pārstāvniecība, kopā ar Igaunijas un Lietuvas kolēģiem – 17. septembris ir svētki mums visiem trim. Visas trīs valstis pacēla savus karogus ANO šajā dienā. Svētku pieņemšanas mēs neplānojam, bet vairāk koncentrējamies uz tādu, tā teikt, Latvijas draugu pulka kuplināšanu. Un, protams, gatavojamies Valsts prezidenta un ārlietu ministra vizītei, kas sāksies nedēļas nogalē, atklājot jauno 76. Ģenerālās asamblejas sesiju.
