Sandras Kalnietes teiktais īsumā:
- Žēl, ka nav neviena Latvijas pārstāvja Lauksaimniecības komitejā; "ar vienu aci turpinu pieskatīt lauksaimniecības jautājumus".
- Tas, ko turpmākajos 10 gados varēsim vērot Krievijā, ir patiesi biedējoši; Krievijā neviena varas maiņa nenotiek mierīgā ceļā.
- Ceru, ka Horvātijas prezidentūras laikā, kas ir nākamgad, vienosies sākt ES paplašināšanās sarunas ar Albāniju un Ziemeļmaķedoniju.
- Uzdevums – būt palīdzīgai Ukrainai; valstij jākoncentrējas uz reformām, mazāk tērējot laika bijušo amatpersonu atmaskošanai.
Latvijas Radio: Gribētu jums kā pieredzējušai politiķei pajautāt, kā jūs vērtējat jaunos Latvijas pārstāvjus, komandas biedrus, ja tā var teikt. Cik saliedēti viņi spēs strādāt, un ko varēs panākt Latvijas labā?
Sandra Kalniete: Jā, šis parlaments vispār atšķiras no iepriekšējiem diviem parlamentiem, tāpēc ka ir ievēlēti vairāk nekā 400 jaunu deputātu. Lielai daļai no šiem deputātiem nav vispār parlamentārā darba pieredzes. Protams, kā ikvienam ievēlētam pirmoreiz - arī man toreiz 2009. gadā -, ir vajadzīgs zināms laiks, lai saprastu šīs institūcijas virtuvi. Es ļoti priecājos, ka ir ievēlēta Dace Melbārde, lai gan, no otras puses, man arī ļoti žēl, jo Dace Melbārde bija izcila kultūras ministre. Pārējos kolēģus - Robertu Zīli, Inesi Vaideri - es labi pazīstu. Ivars Ijabs, es domāju, arī ir liels ieguvums viņa pieredzes, fona zināšanu dēļ. Viņam ir tikai jāapgūst virtuve. Viņš tagad pirmoreiz sastapsies ar tiem daudzajiem neredzamajiem un redzamajiem faktoriem, kas ierobežo tavu ļoti pareizo lēmumu, jo ir jāatrod kompromiss. Runājot par Andri Ameriku un Nilu Ušakovu, es šobrīd nevaru pateikt gandrīz neko tāpēc, ka viņi tikko sāk. Viņiem ir liela politikā pieredze, taču nāk līdzi arī reputācijas ēna, kas nav sajūsmu izraisoša. Bet viņi abi atbalstīja rezolūciju, kas nosoda Molotova-Ribentropa paktu. Faktiski visi Latvijas deputāti, izņemot Tatjanu Ždanoku, nobalsoja par šo dokumentu.
Tātad par viņu [Tatjanu Ždanoku] jūs arī neizteiksities.
Es domāju, ka viņas pozīcija ir ļoti skaidra. Visos jautājumos, kas mums ir svarīgi, tā ir cauri prokrieviska. Jautājumos, kas attiecas uz nozaru lietām, viņa rīkojas, vadoties pēc kaut kādiem saviem apsvērumiem. Viņa pieder pie tās nelielās deputātu kopas Eiropas Parlamentā, kas rīkojas pretēji arī Eiropas Savienības oficiālajai pozīcijai. Viņa brauca uz Krimu, kad tur bija referendums. Viņa apmeklēja Sīriju, tikās ar [Bašaru al] Asadu, lai gan tas ir pilnīgi pretēji Eiropas Savienības kopējai ārpolitikai.
Kā jums šķiet, kāpēc neviens no Latvijas neizvēlējās strādāt Lauksaimniecības komitejā?
Tā gluži nav tiesa. Lauksaimniecības komiteja ir viena no tām komitejām, kur ir ļoti liela konkurence. Drīz pēc vēlēšanām Roberts Zīle, stāstīdams par saviem nākotnes plāniem, izteicis vēlēšanos strādāt Lauksaimniecības komitejā, par ko es ļoti priecājos. Vēlāk izrādījās, ka viņš nebija starp tiem konservatīvās frakcijas deputātiem, kuri tika strādāt, jo tur ir ierobežots skaits vietu. Tā, protams, ir žēl, bet es ar vienu aci turpinu pieskatīt lauksaimniecības jautājumus.
Kādā veidā?
Es tomēr divus sasaukumus nostrādāju ar lauksaimniecības jautājumiem, un man arī šajā komitejā ir atpazīstamība, sakari sekretariātā. Un tad, kad ir kaut kādi svarīgi jautājumi, tad Zemkopības ministrijas atašeji parasti uzrunā manu komandu.
Latvijas zemniekiem ir svarīgi, lai ir kāda balss, kas aizstāv viņus arī Eiropas Parlamentā.
Īsti balss no manis neiznāk pašlaik, bet iesniegt grozījumus kādā svarīgā dokumentā, kas Latvijai ir svarīgi, to es, protams, varu darīt, un to es arī daru.
Atgriezīsimies pie Ārlietu komitejas, kurā jūs darbojaties. Ne visas lietas tajā ir iespējams panākt. Piemēram, pavasarī Eiropas Parlaments pieņēma ziņojumu, kurā aicināja pārtraukt "Nord Stream 2" gāzes vada celtniecību. Tomēr vēl oktobra sākumā Rīgas konferencē Vācijas aizsardzības ministre Annegrēta Krampa-Karrenbauere atzina, ka Krievijas gāzes vadu uz Vāciju, tā būvniecību pārtraukt ir diezgan nereāli; tad kāda nozīme šādam ziņojumam?
Arī Angela Merkela nekad nav atļāvusies pateikt, ka viņai nepatīk šis gāzes vads. Lai gan patiesībā man ir lielas aizdomas, ka viņai tas nemaz tik ļoti nepatīk, jo viņa domā ģeopolitiski un stratēģiski. Tajā pašā laikā lēta gāze Vācijai ir vajadzīga, lai valsts varētu būt spēcīgāka, un tad, protams, viņa ir spiesta šo aizstāvēt. Šajā ziņā Annegrēta Krampa-Karrenbauere neatšķiras, jo viņa uztur oficiālo Vācijas pozīciju.
Taču tagad ir pieņemta direktīva, kas ļauj Eiropas Komisijai attiecināt uz trešo valstu gāzes vadiem tās prasības, kādas ir Eiropas Savienībai par vienoto enerģētikas politiku.
Tas attiecas arī uz "Nord Stream 3". Tā problēma ir, ka Eiropas Komisijai nepietiek politiskās gribas to īstenot. Pretī stāv arī milzīga mašīna ar ļoti labi algotiem advokātiem, kas Komisiju iepazīstina ar saviem argumentiem un skaidri pasaka, kāda veida tiesas prāvām būs jāiet cauri, ja tiešām tiks apturēts šis gāzes vads. Tā kā tas jautājums visu laiku ir atklāts. Tas pozitīvais (kas, protams, vairs uz mums neattieksies), ir tas, ka turpmāk vairs šāds "Nord Stream 2" vai "Nord Stream 3" nebūs iespējams, jo to savlaicīgi varēs apturēt.
Visai Eiropai un arī, protams, Latvijai ir svarīgas attiecības ar Krieviju. Pirms četriem gadiem jūs vēlējāties doties uz Krieviju un izrādījās, ka esat iekļauta Krievijas melnajā sarakstā. Cik noprotu, liegums iebraukt šajā valstī jums ir līdz šī gada novembrim. Vai pieļaujat kā Ārlietu komitejas locekle vēl apmeklēt austrumu kaimiņvalstī vai arī nesaskatāt tam jēgu?
Es domāju, ka man pagarinās [iebraukšanas liegumu]. Es to, protams, nezināšu. Un es netaisos pārbaudīt un piedzīvot vēlreiz tādu pašu nakti kā Šeremetjevā, jo Krievijas plašsaziņas līdzekļi ļoti rūpīgi seko ikvienai manai runai un to arī komentē. Nesen es par to pārliecinājos, kad es runāju par Šteinmeiera formulas piemērošanu Ukrainas austrumu teritorijās. Tad Krievijas mediji bija pilni ar komentāriem par šo runu. Es domāju, ka ir pietiekami uzturēt kontaktus ar opozīciju. Kamēr šie cilvēki vēl spēj atbraukt. Es, protams, nezinu, cik ilgi viņiem šī kustības brīvība vēl būs, to neviens nevar pateikt.
Tas, ko mēs turpmākajos 10 gados varēsim vērot Krievijā, ir patiesi biedējoši, jo Krievijā neviena varas maiņa nenotiek mierīgā ceļā.
Jau šobrīd visi gaida, kā beigsies Vladimira Putina tagadējais mandāts, vai viņš kandidēs vēlreiz. Un, ja viņš nekandidēs, tad kas būs viņa vietā. Kā notiks šī cīņa par to lielo, trekno varas kumosu.
Ko tas nozīmē Latvijai, jo tas ir mūsu austrumu kaimiņš. Ko mēs varam paredzēt?
Mēs esam savulaik rīkojušies ārkārtīgi tālredzīgi, izvēloties Eiropas ceļu un arī pievienojoties NATO. Kāpēc tālredzīgi? Tas bija tāds iespēju loks, kurā tajā laikā arī Eiropa un Amerikas Savienotās Valstis dzīvoja, - ar ilūziju, ka konfrontācija ir beigusies un izdosies Krievijai palīdzēt kļūt par demokrātisku valsti. Un mēs to izmantojām, jo Krievija bija vāja. Tās „nē” netika sadzirdēts, par ko es neesmu pārliecināta šodien vairs. Ja mēs šodien būtu Rietumbalkānu valstu vietā, kas zina, cik daudz politiskās gribas būtu bijis, lai pieņemtu šo mums tik svarīgo lēmumu. Jo lēmums par Eiropas paplašināšanos jau vienmēr ir politisks.
Runājot par turpmāko Eiropas Savienības paplašināšanos, vai jums ir saprotami Francijas prezidenta Emanuela Makrona argumenti, kāpēc vajadzēja nobloķēt sarunas ar Albāniju un Ziemeļmaķedoniju par paplašināšanos?
Atskatoties pagātnē, kad es biju Latvijas vēstniece Francijā, es ļoti rūpīgi sekoju, kādā veidā Francijā veidojas attieksme pret paplašināšanos. Tobrīd rindā stāvēja 11 valstis, Turciju ieskaitot. Un tā [Francija] vienmēr ir bijusi relatīvi noraidoša, ar lielu vilcināšanos.
Francijā pašlaik pēc šīs paplašināšanās, ņemot vērā iekšējās ekonomiskās grūtības, sabiedrībā ir noraidoša attieksme pret paplašināšanos kā tādu.
Tieši Francijā radās šie stereotipu tēli "poļu medmāsa” un „poļu santehniķis”, kas nu ir frančiem pilnīgi visu atņēmuši - viņu labo dzīvi un tā tālāk. Tāpēc mani nepārsteidz Francijas lēmums. Francija ir vienīgā, kas skaļi to pateica, bet vēl jau bez Francijas ir arī Nīderlande un Dānija, kuras klusākos toņos mēģināja šo Eiropas Komisijas ieteikumu apturēt. Bet nu tik daudz drosmes viņiem nebija, lai nostātos vieni pret visiem. Vienīgais Makrons to izdarīja. Bet Makrona nostāšanos es daļēji arī izskaidroju ar to, ka viņš tikko bija piedzīvojis nepieredzētu pazemojumu Francijai. Francijas komisāre ne tikai slikti tika novērtēta pēc pirmās iztaujāšanas Eiropas Parlamentā, bet arī pēc otrās atkārtotās iztaujāšanas. Liels deputātu skaits balsoja pret viņas apstiprināšanu. Es domāju, ka [viņš uzskatīja, ka] viņam bija jāparāda Francijai un frančiem, kas viņu ievēlējuši, ka viņš ir tas, kas var ietekmēt lēmumu.
Bet pēc būtības, kā jūs domājat, cik ātrā laikā šis lēmums varētu tikt skatīts atkārtoti un pieņemts arī?
Es biju Salonikos 2003. gadā, kad Rietumbalkāniem apsolīja šo Eiropas ceļu. Paskatieties, cik laika ir pagājis kopš 2003. gada, un viņi vēl arvien nav uzsākuši sarunas. Protams, ka tik ilgā laika posmā daudzas negatīvās parādības, kam arī Latvija ir gājusi cauri, nostiprinās, iesakņojas. Jaunatne brauc projām no Rietumbalkānu valstīm. Tur valda bezdarbs. Pieaug Saūda Arābijas, Turcijas un Krievijas ietekme. Eiropā lielākā daļa saprot, ka tas ir neatliekami risināms jautājums, tāpēc jau tas viedoklis, ka šoreiz ir jāuzsāk sarunas, bija tik plaši pārstāvēts. Ne jau tāpēc, ka šīs valstis būtu sasniegušas to maksimumu tehnisko kritēriju ziņā, ko var sasniegt.
Paplašināšanās process ir vērtīgs ar to, ka tā laikā valsts īsteno veselu virkni reformu, kuras citādi tā neīstenotu. Tās ir ļoti vajadzīgas nākotnei, stabilitātei, arī ekonomiskajai attīstībai.
Es ļoti ceru, ka Horvātijas prezidentūras laikā, kas ir nākamgad, Zagrebas Rietumbalkānu samitā beidzot šis lēmums tiks pieņemts. Jo tā vilšanās, kas šobrīd ir Albānijā un Ziemeļmaķedonijā… Ziemeļmaķedonijai mēs visu laiku teicām - jūsu galvenā problēma ir strīds par nosaukumu ar Grieķiju. Nomainiet nosaukumu un jūs esat iekšā.
Delegācija Eiropas Savienības un Ukrainas parlamentārās asociācijas komitejā. Kāds ir tur mērķis, kādus uzdevumus gribat izpildīt nākamo piecu gadu laikā?
Tādus uzdevumus es sev konkrētus neizvirzu, bet es izvirzu vienu lielu uzdevumu - būt palīdzīgai Ukrainai, Ukrainas deputātiem, kas ierodas, Ukrainas ministriem, Ukrainas vēstniecībai, veidojot kontaktu ar Eiropas Parlamentu. Vairāk nekā septiņu simtu deputātu vidū nebūt ne visi ir lieli entuziasti. Ļoti daudzi ir saklausījušies visas tās krievu propagandas nejaucības par Ukrainu, kas bojā Ukrainas reputāciju. Un tā ir lieta, ar kuru es pastiprināti nodarbojos. Bet, runājot par Ukrainu, man liekas, ir vairākas grūtības, kuras jāpārvar. Viena ir tā, kā deputātiem (atkarībā no valsts, no kuras tie ir ievēlēti), viņiem vienmēr ir tādas savas valsts tradicionālās saites, ko viņi kopj. Latvija, protams, ir ieinteresēta Austrumu partnerībā. Un kopā ar abām pārējām valstīm un Poliju mēs esam četras valstis, kas veido to visspēcīgāko, es teiktu, aizstāvju kopu Ukrainai un durvju atvēršanas kopu. Lai sapratne par Ukrainu padziļinātos un cilvēki nelemtu virspusēji. Bet otra grūtība ir tas, kas notiek pašā Ukrainā. Pirmkārt, Ukrainā rit karš, kas izmaksā ļoti ievērojamus finanšu līdzekļus.
Neskatoties uz karu, Ukrainai ir arī sasniegumi, jo šobrīd Ukrainas iekšzemes kopprodukts (IKP) sāk palielināties. Tas vairs nav ar negatīvu zīmi, un tā ir ļoti pozitīva ziņa. Piemēram, es skatījos, graudu raža, ko viņi šogad ir novākuši, ir viena no lielākajām.
Bet no vienas lietas gan tur ir jātiek vaļā, un to acīmredzot viņi vienkārši nespēj. Viņi koncentrē savu enerģiju ļoti daudz uz iepriekšējo politiķu kļūdu sodāmības un atmaskošanas jautājumiem.
Tā vietā, lai koncentrētos uz to, kas viņiem ir jāizdara un kādas reformas jāīsteno, daļu laika izšķiež, piemēram, apcietinot Nacionālās drošības padomes locekli numur divi, tad vajājot bijušo Nacionālās bankas prezidentu, pat aizdedzinot viņas māju un tā tālāk. Tas, protams, neveicina arī dialogu Ukrainai ar Eiropu. Nemaz nerunājot par sērgu, kuras vārds ir korupcija. Un vēl - neatkarīgā tiesu vara. Arī pie mums ir daudz problēmu ar tiesu varas neatkarību. Tur tās ir daudz lielākas.
Praktiskas dabas jautājums. Iepriekšējā EP sasaukuma laikā mediji bija rakstījuši par to, ka jūs īrējat biroja telpas Rīgā vienā…
Jā, es turpat arī esmu, tajā pašā „Vienotības” biroja namā.
Un nesaskatāt nekādu pretrunu?
Bet es godīgi maksāju īri, kāda tur ir pretruna?
Laikam tāpēc, ka skaitās, ka tādā veidā jūs finansējat, atbalstāt savu politisko spēku.
Tas līgums jau ir ar partiju „Vienotība”. Protams, jo tas ir viņu birojs. Es iemaksāju daļu no tās īres, ko viņiem tā vai tā nāktos maksāt. Viņi par spekulatīvām cenām no manis neko neiekasē.
