Pirms vairāk nekā 10 gadiem, kad sākās pirmās vēsmas par Eiropas Savienības (ES) paplašināšanos, Latvija un Lietuva bija tās bijušā PSRS bloka valstis, kuras draudēja palikt aiz strīpas. Toreizējās dalībvalstis bija nolēmušas sākt sarunas tikai ar vienu valsti Baltijā - ar Igauniju. Taču tāpat kā daudzos citos izšķirošos vēstures mirkļos nostrādāja cilvēka faktors - par Baltijas nešķelšanu un Latvijas un Lietuvas aicināšanu saimē iestājās vācietis, toreizējais Eiropas Parlamenta deputāts un vēlāk arī Eiropas Parlamenta prezidents Hanss Gerts Peterings.
Vēsturisko laiku viņš atceras telefonsarunā no Strasbūras, kur aizvadīja savā vairāk nekā 30 gadu ilgajā karjerā pēdējo Eiropas Parlamenta sesiju.
„Es vienmēr ļoti atbalstīju Igaunijas, Latvijas un Lietuvas iestāšanos Eiropas Savienībā. Laikā, kad no 1994. līdz 1999. gadam biju Eiropas Tautas partijas viceprezidents, es atbildēju par paplašināšanās procesu. Tolaik Eiropas Savienības dalībvalstis bija nolēmušas sākt iestāšanās sarunas tikai ar Igauniju, Poliju, Čehiju, Ungāriju un Slovēniju, bet ne ar Latviju un Lietuvu,” stāsta Peterings. „Es vienmēr biju pārliecināts, ka tas nav godīgi, un savā darba grupā Eiropas Tautas partijā piedāvāju, ka arī Latvija un Lietuva ir jāiekļauj. Darba grupa to atbalstīja, un pēcāk man izdevās pārliecināt arī visu Eiropas Tautas partijas grupu. Mēs savācām vairākumu Eiropas Parlamentā un pārliecinājām Eiropas Komisiju un dalībvalstu valdības dot šo iespēju arī Latvijai un Lietuvai censties izpildīt kritērijus. Šīs valstis to izdarīja un kopā ar citām 2004. gada 1. maijā iestājās Eiropas Savienībā. Un es patiešām spēlēju, iespējams, pat izšķirošu lomu šo notikumu attīstībā.”
Hanss Gerts Peterings stāsta, ka lielākās bažas bijušas par to, ka Latvija un Lietuva nebūs spējīgas izpildīt Eiropas Savienības kritērijus. 1997. gadā viņš personiski uzrakstījis vēstuli skeptiskajam toreizējam Vācijas kancleram Helmutam Kolam, izskaidrojot savu pozīciju, un Kols pēc apdomāšanās brīža piekritis. Šo faktu Peterings pieminējis arī savā autobiogrāfiskajā grāmatā.
„No šī paplašināšanās procesa ieguvām visi,” saka Peterings, „un nevis ekonomika ir galvenais, bet demokrātija, brīvība un pašnoteikšanās tiesības, kas arī bija izšķirošais dzinulis Eiropai atvērt durvis jaunajām valstīm.
Baltijas valstīm tā bija milzīga attīstība - atstāt aiz sevis totalitāros laikus, padomju okupāciju un kļūst par daļu no brīvās Eiropas. Arī savā pēdējā runā Eiropas Parlamentā pēc 35 darba gadiem sacīju, ka tas ir manas paaudzes brīnums, ka tādas valstis kā Latvija, Lietuva, Igaunija, Polija un citas tagad ir daļa no mūsu vērtību savienības,” norāda Hanss Gerts Peterings.
Arī tagad uz Eiropas Savienības attīstību, neskatoties uz visām finanšu un ekonomiskajām problēmām, Hanss Gerts Peterings raugās optimistiski, sakot, - ja atskatās uz 1979. gadu, tad Eiropa bija sadalīta Rietumos un Austrumos. Viņa paša Vācija un Berlīne bija sadalīta. Un, ja tolaik kāds būtu sacījis, ka Eiropas Savienībā būs arī valstis, kas atrodas aiz dzelzs priekškara, tad neviens tam nebūtu ticējis. To, kas noticis, viņš sauc par cilvēka cieņas jēdziena uzvaru, par ko īpaši jādomā Krievijas agresijas dienās pret Ukrainu.
Raugoties uz Eiropas tālāku paplašināšanos, Hanss Gerts Peterings norāda, ka ar to steigties nevajag, Eiropai jāpalīdz valstīm, kas klauvē pie durvīm - Balkāniem, arī Ukrainai, taču tas nebūs drīz.
Pirms pieciem gadiem Latvija novērtēja Hansa Gerta Peteringa lomu mūsu vēsturē, piešķirot Latvijas augstāko apbalvojumu - I šķiras Trīszvaigžņu ordeni.
