Dienas ziņas

Sniegotie un apledojušie ceļi izraisa avārijas

Dienas ziņas

Dienas ziņas

Vides pieejamība – skaitļos uzlabojas, bet realitātē?

Latvijā vides pieejamības nodrošināšanā cilvēkiem ratiņkrēslos – formāla attieksme

Pacēlāji ir, cilvēku nav. Šāds paradokss novērojams vairumā sabiedrisku ēku – vide it kā ir pieejama, taču cilvēki ratiņkrēslos tur parādās ļoti reti. Tas liecina, ka būvniecības noteikumi vien problēmas nerisina – svarīgi ir gan tas, vai piedāvātie risinājumi ļauj cilvēkam patstāvīgi nokļūt, kur viņam nepieciešams, gan arī attieksme, ar kuru cilvēks sastopas – vai viņš tiek uztverts kā problēma vai kā gaidīts viesis. Lai gan kopumā Latvijā cilvēkiem ratiņkrēslā vide uzlabojas, ir vēl daudz darāmā, lai tā kļūtu arī ērta un patīkama, pārliecinājās Latvijas Radio. 

Vides pieejamības nodrošināšanā dominē formāla attieksme
00:00 / 06:49
Lejuplādēt

Sniegs cilvēkiem ratiņkrēslā ir kā ziemas ieslodzījums. Pat ja vairums ielu tiek tīrītas ātri un rūpīgi, arī īss apsnigušas ietves posms var kļūt par nepārvaramu šķērsli. Tāpēc ziemā cilvēki ratiņkrēslos uz ielas ir pavisam reta parādība un viņu klātbūtne kādā sabiedriskā vietā ir drīzāk pārsteigums, nevis pašsaprotama lieta. Kopumā vides pieejamība Latvijā uzlabojas, sacīja invalīdu un viņu draugu apvienības "Apeirons" dalībnieks Voldemārs Lapa.

"Mēs ejam, protams, uz labo pusi, tas ir viennozīmīgi, bet ir jādara arī pašiem cilvēkiem, pašiem jāiet ārā, un tad arī ies uz labo pusi.

Ja salīdzinām, kādi bija deviņdesmitie gadi, kad es piedzimu, tad vispār nebūtu nekas tāds. Ja būtu deviņdesmitie gadi šobrīd, tad es vispār mājās sēdētu," sacīja Lapa.

Viņš ratiņkrēslā atrodas kopš dzimšanas. Viņš ir pieaudzis, aktīvs cilvēks, kurš dodas ārā no mājas gandrīz katru dienu; grib, var un dara to pilnīgi patstāvīgi, tomēr bieži šķietami piemērotās ēkās viņam jālūdz palīdzība. Apsekojot četras vietas pilsētas centrā, iekļūšanu ēkā nosaukt par vienkāršu nevarēja nevienā no tām.

Iestādēs nav viegli iekļūt

Pieejamības jautājumos bieži kritizētajā Ekonomikas ministrijā (EM), kura atbild par būvniecības nozari, šogad beidzot uzstādīts pacēlājs. Pirms tam vienīgā iespēja iekļūt ēkā, kurā atrodas arī Patērētāju tiesību aizsardzības centrs, bija – lūgt, lai apsardzes darbinieki uznes pa kāpnēm. Tomēr arī tagad iekarot EM ēku ratiņkrēslā nav vienkārši – pie vienas ieejas novietota poga, kura nestrādā, un nav arī nekādas norādes, ka tepat ap stūri atrodas pacēlājs. Uzticoties norādēm, cilvēks aiz durvīm, neviena nepamanīts, var pavadīt ilgu laiku, atzīst otrpus durvīm sastapts apsargs.

"Viņi ir uztaisījuši, ka tai pogai it kā būtu jāstrādā, bet viņa jau man te nestrādā, viņa man strādā tikai pirmajā postenī, jo tur ir speciāls tāds… priekš invalīdiem. Tas ir uz Brīvības ielas pusi, tepat aiz stūra! Ja cilvēks atbrauc ar ratiņkrēslu, tad man ir jābūt Švarcenegeram, lai viņu šeit dabūtu augšā, godīgi sakot," atzina apsargs.

Un arī tad, kad īstās durvis izdodas atrast, cilvēkam ratiņkrēslā pašam saviem spēkiem ministrijas ēkā iekļūt nav iespējams – jāspiež zvana poga, jāgaida. Kad ierodas apsargi, viens noņem apsnigušo pacēlāja pārsegu, otrs dodas meklēt vadības pulti. Vēl pēc vairākām minūtēm līdz šim vēl ne reizi nelietoto pacēlāju beidzot izdodas nolaist lejā.

Kopumā ēkā iekļūt var, bet tas prasa daudz laika un visādi citādi pilnīgi patstāvīgs cilvēks ratiņkrēslā tik un tā ir spiests lūgt un gaidīt palīdzību.

Nacionālajā mākslas muzejā, kas arī "Apeironā" bieži tiek slavēts kā labais paraugs, kādai jābūt vides pieejamībai, cilvēks ratiņkrēslā ziemas vidū pārsteidz darbiniekus nesagatavotus. Uzraksts pie galvenās ieejas liecina, ka tehnisku iemeslu dēļ cilvēkiem ratiņkrēslā jādodas uz ieeju ēkas otrā pusē, bet, aizbrienot līdz tām, apsargs domofonā mudina doties atpakaļ uz parādes durvīm. Taču burtiski pāris minūšu laikā pie sētas durvīm ir piesteidzies muzeja darbinieks, kurš atver durvis un laipni ielaiž Voldemāru iekšā. Kopš vasaras sezonas neviens cilvēks ratiņkrēslā šeit neesot sastapts.

Klasisks neveiksmīgs piemērs ir kādas privātas poliklīnikas pacēlājs vēsturiskā ēkā. Šaurajā priekštelpā ir grūti iekļūt, un pacēlāju līdz galam nolaist zemē var tikai tad, ja cilvēks pēc iespējas dziļāk iespiežas kaktā, citādi platforma atduras pret ratiņiem. No tumšā kakta pacēlāja pogas ir grūti saskatāmas un aizsniedzamas.

Kamēr cilvēks ratiņkrēslā mēģina iegrozīties uz platformas, pārējie apmeklētāji netiek garām un gaida. Poliklīnikā iesaka nākamreiz ierasties asistenta pavadībā un uzskata, ka ar vides pieejamību viss ir kārtībā, taču Voldemārs nepiekrīt.

"Mēs tikām iekšā, bet… nebija līdz galam [izdomāts], nebija ērta tikšana. Es uzskatu – kas ir ērta tikšana – ka tu uzreiz vari tikt."

Prasības formāli ir ievērotas

Tādējādi veidojas apburtais loks – vides pieejamības prasības formāli ir ievērotas, bet risinājumi ir tik neērti un sarežģīti, ka cilvēki tos vairās lietot. Tādējādi rodas maldīgs priekšstats, ka vajadzība pēc tiem ir pārspīlēta. Taču no vides pieejamības ieguvēji ir ne tikai cilvēki ratiņkrēslos, uzsvēra vides pieejamības eksperts Jurģis Briedis.

"Pacēlāji ir ļoti dažādi. Ir tādi pacēlāji, kuri ļoti viegli un ērti ir lietojami, un ir tādi, kuri ir ļoti sarežģīti lietojami. Tur neviens neiedziļinās. Vai tajā, ka, uzliekot pandusu, to pandusu izmantos arī vecs cilvēks vai cilvēks, kas iet ar kruķiem vai ar staiguli pārvietojas, vai ar bērnu ratiem nāk. Kāpnes ir visbīstamākā lieta, statistiski ņemot. Tātad, ja mēs varam izveidot risinājumus, lai cilvēki nelietotu kāpnes, tostarp cilvēki bez invaliditātes, tad arī tā vide paliek drošāka visiem," stāstīja Briedis.

Šā gada novembrī Latvijā stājušies spēkā jauni būvniecības noteikumi, kas paredz stingrākas prasības vides pieejamībai – jebkurai jaunbūvei vai jaunai funkcijai jābūt ar vides pieejamību vai alternatīviem risinājumiem. Tomēr vēl svarīgāka par noteikumiem ir attieksme.

"Mēs redzam, ka tā vides pieejamība ir sarežģīti lietojama un bieži vien tie risinājumi ir tādi, kurus izmantot otreiz negrib, – tur ir jānoņem kaut kāds paklājs nost, ir jāizsauc apsargs, ir jāizsauc policija, ir jāzvana pa 15 dažādiem telefoniem, un tas viss ir tik sarežģīti, ka tev negribas otrreiz apmeklēt to iestādi, kur šādi pieejamības risinājumi ir. Domāšanas un attieksmes šķērslis ir milzīgs," atzina Briedis.

Pieejama vide cilvēkiem ratiņkrēslā ļautu būt mazāk atkarīgiem no līdzcilvēku palīdzības un tādējādi dotu viņiem vairāk patstāvības, brīvības un iespēju parūpēties par sevi pašiem.

No tā ieguvēji būtu ne tikai paši cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem, bet arī sabiedrība kopumā, uzsvēra "Apeironā".

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt