Pati organizācija to sauc par rehabilitāciju, jo bērni redzējuši asinis, bojā gājušos, kā arī nereti zaudējuši savas mājas. Patlaban aicina pieteikties jaunas ģimenes, lai vasarā Latvijā varētu paviesoties vēl 30 bērnu no Ukrainas.
Par palīdzību ukraiņu bērniem intervijā Latvijas Radio stāsta organizācijas “Latvija bez bāreņiem” pārstāve Antoņina Kravcune.
Iesākumā izstāstiet par Jūsu organizāciju – “Latvija bez bāreņiem”, tieši kā bērnus no Ukrainas nogādājat ģimenēs Latvijā?
2014. gadā, kad sākās konflikts Ukrainā, pie mums vērsās ukraiņi ar lūgumu pieņemt bērnus, kam nepieciešama rehabilitācija. Un tā no vasaras mēs sadarbojamies un uzņemam ukraiņu bērnus latviešu ģimenēs uz vienu mēnesi, lai viņi atpūstos no tur notiekošā. Tie lielākoties ir bērni no karadarbības teritorijām, augustā tie bija bērni no Doņeckas apgabala. Domāju, šāda palīdzība ir vērtīga un visi bērni, kas šeit jau ir paviesojušies, atzina, ka tas palīdzējis atslēgties. Piemēram, iepriekšējā grupā bija kāds bērns, kurš stāstīja, ka divus mēnešus nodzīvojis pagrabā Jasnogorskas ciemā, kamēr noritēja kaujas Kramatorskas apgabalā
Cik daudz bērnu no Ukrainas kara darbības teritorijām līdz šim jau ir paviesojušies šeit Latvijā?
Pērn Latvijā trijās grupās bija atbraukušas ap 60 ukraiņu atvases, bet atsevišķi bērni izkrita no programmas dažādu iemeslu dēļ. Piemēram, vienai meitenītei nācās pārtraukt braucienu, jo viņai autobusā sāka asiņot ievainotais plecs.
Vai meitene tika ievainota tur Ukrainā?
Jā, viņa bija cietusi tur. Tāpat pagājušajā nedēļā atbraukusi vēl viena bērnu grupa – 17 bērnu.
Pastāstiet vairāk par šiem bērniem, kas Latvijā viesojas, kā noprotu, tie ir gan bāreņi, gan tādi bērni, kam Ukrainā palikuši vecāki konflikta apgabalos?
Pēc mūsu aicinājuma mēs pieņemam bērnus, kas atradušies tieši konflikta vidū - kā Doņeckas un Luhanskas apgabalos. Bērni ir dažādi, šajā reizē atbraukušas arī divas meitenes, kuru tēvs tur gājis bojā. Vēl kāds zēns atbrauca, redzams, ka labi ģērbts un pats stāstīja, ka līdz karam viņa ģimenei bijusi privātā māja divu kilometru attālumā no Doņeckas lidostas, tētim bijis savs bizness. Taču tagad viņi ir spiesti uzturēties Kijevā, jo māju izpostīja lādiņš. Tāpēc viņu nākotne karājas gaisā, vecākiem ir jāmeklē darbs, jo savu biznesu turpināt vairs nav iespējas.
Tad vēl kāda meitenīte oktobrī bija šajā rehabilitācijas programmā Latvijā, jo piezvanīja viņas vecāki un lūdza pieņemt viņu kā bēgli no Slovjanskas. Tur tad tuvojās ziema, bet šai ukraiņu ģimenei arī mājā bija trāpījis lādiņš, kas sabojāja apkures sistēmu, kā arī beigušies visi iztikas līdzekļi. Ģimenei nebija dzīves vietas un arī nebija kurp doties, jo teju visā Ukrainā esot daudz iekšējo bēgļu, kas nerada pārliecību, ka tuvojas miers valstī.
Arī kopumā šie bērni stāstījuši, ka ir redzējuši asinis, zaudējumus, kaimiņu nāves, un to patiešām ir grūti pieņemt.
Kādi ir nākotnes plāni Jūsu organizācijā, cik bērnus no Ukrainas vēl plānojat uzņemt Latvijā? Vai sabiedrība pie mums ir atvērta un pietiek šo ģimeņu, kas labprāt pieņem ukraiņu bērnus uz mēnesi savās mājās?
Plānojam, ka nākamā bērnu grupa no Ukrainas varētu ierasties jūnijā, tāpēc gaidām ģimenes, kuras gatavas pieņemt šos bērnus, jo vairāk, jo labāk. Tāpat tagad mums iedotas 20 vietas kādā bērnu vasaras nometnē Latvijā.
Kāda tad ir šī sistēma, proti, kas jādara, kur jāvēršas ģimenēm, kuras vēlas palīdzēt?
Mums ir lapa sociālajā tīklā “Facebook” ar nosaukumu “Latvija bez bāreņiem”, bet var arī man piezvanīt uz tālruni 27706085. Tad nepieciešams atsūtīt savus datus un kontaktus, lai mēs norunātu tikšanos un saprastu, kuru bērnu latviešu ģimene varētu uzņemt savās mājās šovasar.
Galvenais nosacījums ir, lai šie cilvēki, kas uzņems bērnus, pirmkārt pret situāciju Ukrainā attiektos kā pret šī bērna problēmu. Proti, lai nebūtu svarīgi no kuras puses bērns nācis, no kādas aktīvas kara zonas vai jau atbrīvotas teritorijas. Ir svarīgi saprast, ka mēs šeit nenodarbojamies ar politiku, jo bērni ir ārpus politikas un konflikta, viņi vienkārši ir šīs Ukrainas situācijas ķīlnieki.
Tiem, kas gatavi šādā veidā palīdzēt, ir vienkārši jāiedrošina ukraiņu bērni, ka arī viņu valstī iestāsies miers, bet šobrīd mēs esam kopā ar viņiem.
