"Latvijas Kristīgās alianses bāreņiem" pārstāvis Kaspars Prūsis stāsta, ka situācija kopumā Latvijā uzlabojas: pēdējos gados palielinājies adoptētāju skaits un sabiedrības spiediena dēļ pieaug arī valsts atbalsts tiem cilvēkiem, kas gatavi uzņemties atbildību par bāreņiem Arī Prūša ģimenē kopā ar diviem pašu bērniem aug piecgadīgais adoptētais dēliņš.
"Jau tad, kad mēs ar sievu apprecējāmies pirms 13 gadiem, mums tāds plāniņš bija, un tā arī tas realizējās, ka – savi bērni un pēc tam mēs adoptēsim. Es pat nezinu, kur šī doma radās," "Latvijas Kristīgās alianses bāreņiem" pārstāvis, stāsta par savas ģimenes lēmumu. Šobrīd viņu bioloģiskajiem bērniem – vienam ir 10, otram – astoņi gadi, bet adoptētajam puisītim pieci gadi. Nekādu noslēpumu ģimenes starpā nav, un Kasparam prieks, ka arī viņa bažas par kādu jautājumu vismaz pagaidām bijušas veltas.
"Mēs visu stāstām visiem trijiem par visu, ka ģimenē var ienākt dažādos veidos – var ienākt caur mammas punci, var ienākt caur adopciju, un neviens nav labāks vai sliktāks veids, mēs visi esam mūsu ģimene, un tur nav nekādas atšķirības, un bērni to tā arī ir pieņēmuši. Man bija tādas bažas, ka varbūt kādreiz kādās dusmās viņi varētu teikt, ka nu – es negribu, ka mēs tev aizbraucām pakaļ… vai kā citādi šo faktu izmantot, bet nevienā brīdī ne reizi viņi nav neko tādu teikuši. Viņi pilnīgi pieņēmuši, ka viņš ir mūsējais un ka tur nav nekādas atšķirības, un par to man ir milzīgs prieks".
"Latvijas Kristīgā alianse bāreņiem" pirms četriem gadiem Latvijā arī iedibināja Bāreņu svētdienu. Toreiz bija sajūta, ka šie bez vecākiem palikušie bērni Latvijā ir aizmirsti, taču tas ir ļoti netaisnīgi, un tieši kristiešiem jābūt pirmajiem, kas sniedz palīdzīgu roku, tādējādi īstenojot ticību reālos darbos.
Ne tikai kristieši, arī pārējā sabiedrība sadzirdēja aicinājumu. Dažādas iniciatīvas un atbalsta veidi radās viens pēc otra, un nu jau grūti pateikt, kam tieši pateicoties, bet problēma ir patiesi aktualizēta un tiek arī risināta.
"Pirms četriem gadiem nerunāja tik daudz kā šogad un pagājušogad par to, nebija tāda „Sistēmas bērni” raidījuma un citu sabiedrisko aktivitāšu. Nevar jau zināt, cik tur tieši Bāreņu svētdienas, cik valsts deinstitucionalizācijas plāna ietekme un kā tas viss sagāja kopā, bet mēs redzam, ka sabiedrībā šis jautājums ir pacelts un tiek risināts, un par to ir liels prieks," sacīja Prūsis.
Arī skaitļi runā paši par sevi – pirms četriem gadiem bērnunamu un citu institūciju aprūpē bija aptuveni 2000 bērnu, bet šobrīd šis skaits ir samazinājies līdz 1200. Adoptētāju skaits pieaug. Diemžēl tikpat kā nav mainījies audžuģimeņu skaits.
Bet Kaspars Prūsis cer, ka situāciju uzlabos arī arvien pieaugošais valstiskais atbalsts.
"Tagad ar šo sabiedrības iesaisti ir jūtams spiediens uz lēmumu pieņēmējiem. Jau no šī gada audžuģimenēm un adoptētājiem ir daudz lielāks finansiālais atbalsts un no nākamā gada būs vēl lielāks. Un attiecībā par audžuģimenēm – īpašs prieks par gaidāmo sociālo nodrošinājumu, jo līdz šim bija tā, ka audžuģimenēm maksā kaut kādu atlīdzību, bet nekāda sociālā nodrošinājuma tām nav. Plānots, ka no nākamā gada tas būs, un tā ir liela lieta”.
Arī "Latvijas Kristīgā alianse bāreņiem" turpina un attīsta savus darbības virzienus – piemēram, šogad izveidojusi atbalsta grupas adoptētājiem, saprotot, ka tā ir ļoti liela nepieciešamība, un turpmāk plāno šo darbību izvērst vēl plašāk visos Latvijas reģionos. Paralēli tam – alianse rīko seminārus cilvēkiem, kas uzņemas rūpes par bērnunamu bērniem, tāpat regulāri apmeklē bērnunamus.
