Atceres konferencē
Atceres pasākumi Rīgā 14.jūnijā aizsākās ar fonda „Sibīrijas bērni” rīkotu konferenci Melngalvju namā, kurā piedalījās valsts augstākās amatpersonas, kā arī paši savulaik izsūtītie cilvēki un viņu tuvinieki.
Dalībnieku vidū bija arī žurnālists no Soļikamskas, kurš uz Rīgu bija atvedis deportēto lietas no Soļikamskas arhīviem.
„Tēvs atnāca uz staciju, un tā bija pēdējā reize, kad mēs viņu redzējām,” savās atmiņās konferencē dalījās Raita Šusta, un šis bezgala skaudrais teikums, ka „tā bija pēdējā reize, kad viņu redzējām” ir ļoti tipisks daudzu cilvēku dzīvēs, kuru tuviniekus izsūtīja 1941. gada deportācijās pirms 73 gadiem.
Raitas Šustas ģimene par savu tēvu neko nav varējusi uzzināt 50 garus gadus, līdz tikai Atmodas laikā publicētas ziņas par viņa bojāeju Vjatlagā. Viņas mazdēls uz turieni dzimtas vārdā no Latvijas aizvedis krustu.
Konferencē līdzās valsts amatpersonām un deportēto tuviniekiem piedalījās arī žurnālists Jevgēņijs Smirnovs no Soļikamskas. Viņš atšķirībā no turienes ierēdņiem daudz palīdzējis režisorei Dzintrai Gekai orientēties vietējā vidē, un centies arī piekļūt Soļikamskas arhīvam, kurā glabājas deportēto lietas. Līdz šim viņam izdevies piekļūt 14 lietām, un to kopijas viņš bija atvedis uz Rīgu. Viņš nosauca uz lietām rakstīto cilvēku vārdus, vaicājot vai zālē ir šo cilvēku tuvinieki.
Zālē tiešām bija vairāku nosaukto cilvēku tuvinieki, viņu vidū arī Rūdolfa Vītola meita Aina Valdere un viņas meita Liveta Sprūde. Viņas stāsta, ka ir savdabīgi skaudra sajūta šīs lietas kopiju, kas tik ilgi nogulējusi Soļikamskā, tagad turēt savās rokās.
Pētot šo lietu, Liveta Sprūde jau uzreiz atklāj arī vairākus mulsinošus faktus, proti, ka lietā dažādās vietās minēti atšķirīgi miršanas datumi, arī uz lietas redzamais vectēva paraksts un pirkstu nospiedumi nešķiet ticami, jo, pēc visa spriežot, lieta tapusi, kad vectēvs jau bija miris.
Taču Liveta un viņas mamma Aina Valdere ir arī ļoti pateicīgas žurnālistam no Soļikamskas.
1941.gadā Ainai Valderei bija 18 gadu. Naktī uz 14.jūniju viņas ģimeni apcietināja, Torņkalna stacijā tēvu nošķīra no ģimenes un izsūtīja uz Soļikamsku, bet viņu ar māti uz uz Krasnojarskas apgabalu.
Līdzīgs pirms 73 gadiem bija ļoti daudzu Latvijas ģimeņu liktenis, kopumā no valsts izsūtīja gandrīz 16 000 iedzīvotāju.
Prezidenta uzrunas
Valsts prezidents Andris Bērziņš 14.jūnijā uzrunāja piemiņas konferences pasākuma dalībniekus un pie Brīvības pieminekļa sanākušos.
"Jūs sevi saucat par Sibīrijas bērniem, kaut arī Jūsu galvas ir sirmas un bērnība palikusi vien atmiņās," tā uzrunu prezidents iesāka konferencē. "Par spīti bērnībā pārdzīvotajiem smagajiem brīžiem un ciešanām, Jūs sevī nesat gaišumu un labestību, bez ļaunuma un atriebības kāres saviem pāri darītājiem."
Prezidents uzsvēra, ka izsūtītie stāv pāri aizvainojumam, un tas ir viņu spēks.
"Jūsu piedzīvotais ir atgādinājums un pierādījums tam, ka cilvēces attīstību un uzplaukumu vienā dienā kāds varmāka var padarīt par šausmām un traģēdiju. Par to ir jārunā, jāstāsta un tas ir jādokumentē, jo tikai tā mēs izdarīsim visu, lai to vairs nekad nepieļautu," norādīja Bērziņš, personīgi pateicoties Dzintrai Gekai un visiem viņas domubiedriem, atbalstītājiem un līdzgaitniekiem, kas ir devušies dokumentālās ekspedīcijās savu tuvinieku, draugu un tautiešu pēdu meklējumos uz Tālo Austrumu apgabaliem.
"Tas ir neizmērojams ieguldījums savas tautas piemiņas iemūžināšanā, un vienlaikus tas ir vēstījums jaunajiem par to, ko nekad nedrīkst aizmirst," atzina prezidents.
Piemiņas pasākumi dzelzceļa stacijās
Daudzi no 1941. gada 14. jūnijā izsūtītajiem pēdējo reizi uz dzimtās zemes stāvēja kādā no Latvijas dzelzceļa stacijām. Viena no tām arī Šķirotava, kur šodien jau no paša rīta pulcējās sirmgalvji, kas pirms 73 gadiem lopu vagonos kāpa kā bērni. Daudzi tūkstoši vairs neatgriezās, bet tiem, kas pārnākuši, Sibīrijā palikuši brāļi un māsas, vecāki un vecvecāki.
Saka – vajag aizmirst – aizmirst nevar. Tas būtu noziegums pret tiem, kas tur ir palikuši,” uzskata 1941. gada 14. jūnijā 14 gadu vecumā izsūtītais Viktors. „Mans tēvs un brālis iegāja, kā saka, zaļajā zonā, bet es ar māti biju mājā... un ceļš bija uz turieni.”
„Apstākļi bija ārkārtīgi smagi, kad no mājām paņēma mūs. Pusbadā bija jādzīvo pirmo gadu, pēc tam jau bija ļoti labi. Trīsreiz esmu apciemojusi, pēdīgi tēvu pārapbedīju, tad ir vieglāk,” stāsta izsūtītā Vilma.
Represētie devās arī gājienā no Okupācijas muzeja līdz Brīvības piemineklim, kur valsts prezidents Andris Bērziņš svinīgajā uzrunā acināja cilvēkus būt vienotiem, bet represēto apvienības vadītājs Gunārs Resnais uzsvēra – par valsts drošību jārūpējas pašiem, tā vietā lai paļautos uz sabiedroto atbalstu.
14. jūnija piemiņas pasākumi turpinājās Torņakalna stacijā, kur kā mūžīgs atgādinājums par cilvēku tūkstošu moku ceļu uz Sibīriju saglabāts deportācijas piemiņas vagons.
