Pētnieki lēš, ka holokaustā gāja bojā ap 70 000 Latvijas ebreju.
Ceturtdien pusdienlaikā vietā, kur atrodas Lielā horālā sinagoga, uz piemiņas pasākumu pulcējās daudzi cilvēki.
Latvijas Radio uzrunātie stāstīja, ka viņiem svarīgi saglabāt piemiņu par šo traģēdiju:
“Es piedzimu Rīgā. Par laimi, neviens no maniem radiniekiem par holokausta upuri Latvijā nekļuva. Taču maniem draugiem, klasesbiedriem tuvinieki gāja bojā. Un es vienmēr par to atceros.”
“Pēc mātes esmu ebrejiete. Piedzimu Baltkrievijā, vietā, kur ļoti daudz iznīcināja ebreju. Tāpēc man šī ļoti liela sēru diena. Es vienkārši godinu visu bojā gājušo piemiņu. Man ir grūti runāt.”
Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece (Nacionālā apvienība), uzrunājot klātesošos Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas dienai veltītajā ziedu nolikšanas ceremonijā, sacīja, ka saglabāt mūžīgā piemiņā holokausta upurus un darīt visu, kas mūsu spēkos, lai cilvēku dzīvības nekad vairs netiktu izdzēstas viņu tautības dēļ, tas ir visu valstu politiķu uzdevums 21. gadsimtā, informēja Saeimas Preses dienests.
“Nav attaisnojuma vienaldzībai un nav noilguma noziegumiem, kas izdarīti pret nevainīgiem cilvēkiem viņu tautības dēļ. [..] Saruna par holokaustu vispirms sabiedrībā jārisina kā saruna par vērtībām – cilvēktiesībām, demokrātiju un cilvēcību. Ir svarīgi, lai arī jaunā paaudze saprot, kādēļ šie jautājumi ir būtiski un kādēļ tos ar asarām acīs atceras vecākā un vidējā paaudze,” uzsvēra Mūrniece.
“Holokausta piemiņa un vēsturiskā izpēte ir mūsu morālā un politiskā apņemšanās. Nacistu organizētais holokausts Latvijā, tāpat kā citviet Eiropā, nenotika bez vietējiem izpalīgiem. Tāpat bija cilvēki, kuri paši nepiedalījās, bet gan, redzot, kā tiek pastrādāti necilvēcīgi noziegumi, novērsās,” teica Mūrniece.
Līdzās pateicībai ebreju glābējiem amatpersonu uzrunās šodien izskanēja nosodījums tiem latviešiem, kas nacistu zvērībās piedalījās. Šo cilvēku vārdus vajadzētu apkopot sarakstā, pauda klātesošie ebreju kopienas pārstāvji, vēsta Latvijas Televīzija.
"Esam aizmirsuši, ka katram upurim bija savs slepkava," teica holokaustā izdzīvojušais Marģers Vestermanis.
Iespējams, aizkustinošākais piemiņas pasākuma mirklis bija Izraēlas vēstnieces dzejas lasījums. "Nestāvi pie mana kapa un neraudi. Manis tur nav. Es nevaid miris," tā Izraēlas vēstniece Latvijā Lironne Bar-Sadeha.
Latvijas Radio “Šī diena vēsturē”:
4. jūliju atzīmējam kā Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas dienu. Tas saistīts ar notikumiem 1941. gada 4. jūlijā, kad pēc nacistu okupācijas varas pavēles tika nodedzināta Rīgas Lielā Horālā sinagoga Gogoļa ielā un vēl četri citi Rīgas ebreju dievnami. Kaut arī upuru skaits tieši šajā datumā, domājams, nav liels, 4. jūlijs aizsāka holokaustu Latvijā, kurā gāja bojā 65 000 – 70 000 Latvijas pilsoņu.
Kad 1941. gada 1. jūlijā Rīgā ienāca Vermahta daļas, daudzi latvieši tās tiešām sveica kā atbrīvotājus. „Baigajā gadā” staļinisms bija pilnībā atklājis savu necilvēcīgo raksturu, vaiņagojot savu plosīšanos ar 14. jūnija deportāciju. Tikai, ja kādam šķita, ka jaunie Rīgas un Latvijas saimnieki – nacisti – kaut kādā mērā ir humānāki par padzītajiem boļševikiem, šīm ilūzijām visai drīz pienāca gals.
Jau tūdaļ pēc frontes daļām Rīgā ieradās arī Vācijas Drošības policijas un Drošības dienesta operatīvās grupas A daļas, kuru tiešais uzdevums bija nacistu režīmam nevēlamu personu atklāšana un iznīcināšana. Plašākā no šīm kategorijām bija ebreji – pilnīgi visi, neatkarīgi no vecuma, dzimuma, nodarbošanās vai citām pazīmēm. Okupanti izvirzīja mērķi izraisīt stihiskus ebreju grautiņus, lai paši paliktu it kā noziegumos neiesaistīti. Par signālu rīkoties bija jākļūst zīmīgāko ebreju identitātes objektu – sinagogu – iznīcināšanai. 1941. gada 4. jūlijā piecas no sešām Rīgas sinagogām tika nodedzinātas, un sestā – Peitavas ielā – pasaudzēta visdrīzāk tikai tāpēc, ka blīvajā Vecrīgas apbūvē ugunsgrēks būtu pārāk bīstams.
Par dramatiskāko šīs dienas notikumu kļuva Rīgas Lielās Horālās sinagogas nodedzināšana Gogoļa ielā.
Ja nacistu iestādes bija cerējušas, ka liesmojošās Rīgas sinagogas kļūs par signālu pūlim, kas metīsies slepkavot, izvarot un graut savus ebreju līdzpilsoņus, tad šādas gaidas nepiepildījās. Tomēr tas nemazināja hitleriešu gatavību īstenot Latvijā visnežēlīgāko holokausta politiku, kurai par upuri nākamajos mēnešos krita ne mazāk kā 65 000 ebreju izcelsmes Latvijas pilsoņu. Tā ir lielākā nevainīgu cilvēku masu slepkavošana ne vien Latvijas 20. gadsimta vēsturē, bet, iespējams, mūsu zemes vēsturē vispār.
