Visā Latvijā otrdien pieminēja 1949. gada komunistiskā genocīda notikumus, kad uz Sibīriju tika izsūtīti vairāk nekā 42 tūkstoši latviešu. Tradicionālajā upuru piemiņas gājienā no Okupācijas muzeja uz Brīvības pieminekli otrdien devās vairāki simti cilvēku, lai svinīgā ceremonijā noliktu ziedus. Gājienā sastaptais represētais Jānis stāsta, ka šī diena prātā iespiedusies neatgriezeniski un sauc to par liktenīgu.
„Ir apaļi 65 gadi šodien… Mani taisni liktenīgajā dienā 25. martā iebāza Cesvainē lopu vagonā un tie, kas mēs esam bijuši tur izsūtīti, kā tad lai neatceras…” saka Jānis.
Savukārt no Gulbenes rajona Lejasciema izsūtītais Valdis atminas, ka lopu vagonā nācies kratīties no 25. marta līdz pat 18. aprīlim, kad represētie tika izsēdināti gala mērķī Amūras apgabalā. Valdim šajā dienā pirms 65 gadiem bijuši vien 13 gadi. Taču šogad sirmgalvis norāda, ka piemiņas dienu pavada arī pārdomas saistībā ar Ukrainā notiekošo.
„Šogad piemiņas diena atšķiras ar notikumiem Ukrainā. Daudzi baidās un nezina, kas būs - ja lielvalsts ir blakus, viņi var visu it kā izdarīt likumīgi. Bet vai tas bija likumīgi, kad mēs nezinājām, kas notiek, un bez tiesas mūs iesēdināja vagonā tikai pasakot - kulaka ģimenes loceklis. Tā ka tas nav piedodami, kad nevainīgus cilvēkus izsūtīja,” saka Valdis.
Šoreiz piemiņas brīdī pie Brīvības pieminekļa bez deportācijās cietušo baltiešu - Latvijas, Lietuvas un Igaunijas karogiem plīvoja arī Ukrainas valsts karogi.
Arī Valsts prezidenta Andra Bērziņa un Latvijas Politiski represēto apvienības priekšsēdētāja Gunāra Resnā runās tika izcelti notikumi Ukrainā, Krimā.
Pēc svinīgajām uzrunām Brīvības pieminekļa pakājē pamazām veidojās ziedu klājiens. Tie, kuru rokās pirmdien ir pavasara ziedi, uz Sibīriju tika aizvesti kā mazi bērni vai jaunāko klašu skolēni. Represētie, kuri šajā piemiņas brīdī piedalās ik gadu, sacīja, ka šogad pasākums pulcējis īpaši daudz dalībnieku. Ukraiņu cīņas par brīvību un neatkarību atbalstam daudziem pie atloka piespraustas lentītes Latvijas un Ukrainas karoga krāsās.
Kāds kuldīdznieks Jānis norādīja, ka, gadiem ejot, ir svarīgi stiprināt piemiņu par 1949.gada deportācijām jaunajā paaudzē, lai šādi notikumi nekad neatkārtotos.
Tādēļ arī viņš šodien dalījās atmiņās: „Pulksten pusčetros no rīta mājā ienāca karavīri, jo mans tēvs bija notiesāts uz 25 gadiem par to, ka viņš bija Latvijas armijas virsnieks. Ko gan māte ar pieciem nepilngadīgiem bērniem var darīt tādā situācijā, kad iebrauca karavīri ar ieročiem un teica savākties? Māte apsēdās un raudāja, bet kāds virsnieks paņēma vatētas segas, spilvenus, sešas karotes un tā bija visa mūsu mantība. Tā mūs izsūtīja. Bet mana mamma izvilka. Kā viņai tas izdevās, es nezinu.”
Apritējusi 65. gadskārta kopš plašākajām staļiniskajām masu deportācijām no Baltijas. Sēru dienu otrdien pieminēja arī Valmierā, Jūrmalā, Kandavā un citviet Latvijā. Savukārt pulksten septiņos Rīgas Domā vēl noritēs piemiņas koncerts.
