Šaha galdiņā un figūrās Čužāns paslēpa liturģiskos priekšmetus, kas viņam bija nepieciešami Svētās Mises svinēšanai. Par spīti aizliegumam kopā ar citiem ticīgajiem Sibīrijā viņš nosvinēja vairāk nekā 1800 dievkalpojumu ar sava šaha galdiņa palīdzību.
Galdiņa oriģināls šobrīd glabājas Svētās Ģimenes mājā Rīgā, un to uz interviju Latvijas Radio līdzi bija paņēmis priesteris Andris Kravalis.
“Esmu atnesis šaha figūru komplektu, ko priesteris Staņislavs Čužāns izsūtījumā izmantoja kā priestera kalpošanas instrumentus,” saka Kravalis.
Pirmajā brīdī šaha galdiņš izskatās pavisam parasts. Vienīgi skaidri redzams – tas darināts ar rokām.
Arī to atverot, nekādas aizdomas nerodas. Kā parasti, tajā vienkārši saliktas šaha figūras. Starp tām mētājas neliels marles gabaliņš un dažas apaļas metāla plāksnītes, bet tas nešķiet nekas ievērības cienīgs. Taču izrādās – tāds tas ir gan, tāpat kā izmēros lielākā figūra, kas, kā demonstrē Kravalis, ir atverama un slēpj sevī citu priekšmetu.
“Manuprāt tas ir laidnis, un šeit pilnīgi ir izgrebts tādā veidā, ka šo biķerīti noslēpj, aizver ciet, un neviens arī nevar iedomāties vai pamanīt. Un šeit ir tāds metāla gabaliņš, uz kura tad šis biķeris tiek uzskrūvēts. Es gribu paskaidrot, ka viņam kā priesterim bija ļoti svarīgi liturģiskie priekšmeti, ar kuriem šo dievkalpojumu svinēt, un bez biķera tas būtu neiespējami,” skaidro priesteris. “Tāpēc biķeris un šīs konservu bundžas – to sauc par patēnu – gabaliņš ir tur, kur liek maizīti un vīnu, un arī, protams, izsūtījumā vīns nebija tik vienkārši iegūstams. Tāpēc šeit ir vēl viens atribūts, šī marlīte, ar kuras palīdzību viņš no rozīnēm – sakaltētām vīnogām – ieguva vīnu.”
Priesteris Staņislavs Čužāns mūžībā aizgāja pirms astoņiem gadiem, būdams Bebrenes katoļu draudzes prāvests. Sibīrijā viņš pavadīja sešus gadus, kaut arī sākotnēji bija piespriesti pat 25, inkriminējot viņam dzimtenes nodevību. Kur padomju režīms saredzēja šo nodevību – par to viņš pats stāsta Jāņa Logina veidotajā filmā par viņu “Dzīves liecība”:
“Vispār pēc padomju kodeksa man vaina bija. Jo es mežabrāļus nenodevu. Ar mežabrāļiem man nebija ne mazākā sakara, tikai viņus zināju. Bet čekai nenodevu. Un tur bija pants. 58.12,” filmā skaidro Čužāns.
Priestera pazinēji zina stāstīt, ka Staņislavam Čužānam visu mūžu piemita īpaša sirds labestība, to viņš saglabāja arī izsūtījumā, un, lūk, kā pats atceras šo laiku: “Cietums ir cietums. Ne jau sanatorija vai kūrorts kaut kāds. Bet kaut kā man tie suņi tur… vai šautenes… neiespaidoja pilnīgi. Ziniet, tā kā būtu pret sāpēm šprice iedota. Nesāp.”
Priestera Čužāna uzticīgā kalpošana, viņa gara spēks ir ļoti nozīmīga liecība par mūsu vēsturi un cilvēkiem kopumā. Tādēļ pāvestam kā īpašs vēstījums no Latvijas tiks pasniegta Čužāna savulaik izgatavotā šaha galdiņa kopija. Pāvests arī kādā intervijā atzinis, ka viens no iemesliem, kādēļ viņš vēlas apciemot tieši Baltijas valstis, ir tas, ka 20.gadsimtā tās daudz ir cietušas.
Šī dāvana atspoguļo arī to, atzīst Andris Kravalis:
“Šī dāvana ir ne tikai simboliska, bet arī mūs raksturo. Tas ir tas garīgais spēks, ko bieži vien mēs varbūt aizmirstam un arī liecības nozīmi šodien.
Svētais tēvs Francisks, runājot ar jauniešiem Polijā, sacīja – jaunieši, ja jūs gribat būt cerība nākotnei, tad ir divas lietas, kas ir svarīgas – drosme un pateicīga atmiņa. Neaizmirstiet, ko esat saņēmuši, ko jūsu senči, vecāki, vecvecāki ir devuši, jo bez atmiņas jūs nekad nevarēsiet būt cerības cilvēki un nākotnes veidotāji.”
Leģendārā šaha galdiņa kopiju izgatavojis priesteris no Rēzeknes Vitālijs Fiļipenoks. Dāvanu pāvestam Franciskam pasniegs viņa tikšanās laikā ar Latvijas senioriem Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē.
Būs vēl arī otra dāvana – Latvijai raksturīgas vilnas zeķes, kas, cilvēkiem balsojot, izraudzītas no aptuveni 120 šim mērķim noadītajām. Zili balto zeķu autore ir Silvija Skrivļa, zeķes rotā Jaunavas Marijas monogramma un 12 zvaigznes.
