Līdz ar valdības lēmumu daļēji slēgt robežu daudzi uzreiz meklēja ceļus, kā atgriezties mājās. No augstskolas “Turība” vairāk nekā 550 ārzemju studentiem mājās atgriezties izdevies tikai nepilnam simtam. Liela daļa no šeit palikušajiem ir zaudējuši darbu, un naudas dzīvošanai brīžiem trūkst.
“Panika. Izmisums. Drudžains haoss.” Tie ir vārdi, kas visprecīzāk raksturoja ārzemju studentu kopmītnēs valdošo atmosfēru dienu pēc valdības lēmuma pārtraukt visus pārrobežu pasažieru pārvadājumus. Kamēr vieni ar bezcerīgu skatienu devās meklēt atbalstu un nomierinošus vārdus pie kopmītņu administratorēm, tikmēr citi meklēja iespējas, kā nokļūt mājās. Tie, kuri rīkojās ātri un nevilcinājās, paguva atrast reisus, ar kuriem iespējams nokļūt līdz vajadzīgajam galamērķim. Visvairāk tādu bija studenti no Uzbekistānas, kuri masveidā nākamajā dienā pēc valdības paziņojuma par gaidāmo robežu slēgšanu izrakstījās no kopmītnēm, lai pēc iespējas ātrāk nokļūtu mājās. Tomēr viņi mājās nenokļuva uzreiz.
“Mēs nolaidāmies, lidmašīnā gaidījām kādas 40 minūtes, kamēr ārsti mūs pārbaudīs. Pēc tam piebrauca autobuss un mūs visus aizveda uz sanatoriju. Mēs pat neiegājām lidostā,” situāciju pēc nolaišanās Uzbekistānā raksturo viens no uzbeku studentiem – Umids. Viņš gan nesūdzas ne par šādu iznākumu, ne arī par apstākļiem, kādos nonācis.
Puisis atzīst – lai arī nevarot būt kopā ar tuviniekiem, tomēr viņam ir iespēja kārtīgi atpūsties un būt savā dzimtenē.
Umida teikto lielā mērā apstiprina lielais repatriācijas reisu skaits ar Latvijas valstspiederīgajiem. Lielākā daļa cilvēku šādās krīzes situācijās labprātāk cenšas nokļūt mājās – vietā, kur uz katra stūra var dzirdēt dzimto valodu, kur viss tik zināms un šķietami drošs.
Iespēju tikt uz mājām rada arī neliela daļa studentu no Indijas. Dažiem no viņiem gan nokļūšana uz mājām bijusi diezgan riskanta – pirms kopmītņu pamešanas viņi nezināja, vai veiksmīgi nokļūs mājās, vai nebūs spiesti atgriezties atpakaļ ar patukšotu naudas maku un milzīgu vilšanos. Viens no indiešiem, kam izdevās nokļūt mājās, bija Harnīts un viņa draugi. Taču arī viņu ceļš uz mājām nebija vienkāršs.
Harnīts stāsta: “Mēs meklējām biļetes un dabūjām vienīgās, kas vēl bija palikušas, taču tās bija no Igaunijas uz Indiju. Lai nokļūtu Igaunijā, mēs no kopmītnēm braucām ar taksi, kas prasīja piecas stundas. Igaunijā pirms lidojuma uz Somiju mums pārbaudīja dokumentus un biļetes, kā arī ķermeņa temperatūru. Nolaižoties Somijā, arī tur bija nepieciešama stunda, lai veiktu visas nepieciešamās pārbaudes.”
Harnīts atklāj, ka, lai nokļūtu uz Indiju, ceļš bija patiesi garš un bija nepieciešams nakti pārlaist Somijas lidostā. Nākamā pieturvieta ceļā uz mājām bijusi Abū Dabī. Tur draugu grupa pārbaudīta jau nopietnāk – bez temperatūras pārbaudes veikti arī testi, lai pārliecinātos, vai studenti nav inficējušies ar koronavīrusu. Piecas stundas vēlāk, kad bija skaidrs, ka testu rezultāti ir negatīvi, viņi devās pēdējā lidojumā uz mājām.
Harnīts atceras: “Kad sasniedzām Indiju, tur bija ļoti daudz ārstu. Mūs pārbaudīja un atkal uztaisīja testu, lai pārliecinātos, ka patiesi esam veseli.
Pēc pārbaudēm beidzot varējām doties mājās, līdz ar to ceļš, kas parasti ilga 10 līdz 15 stundas, šoreiz prasīja 40 stundas.”
Lai arī ceļš mājup prasīja gandrīz četras reizes vairāk laika, nekā ierasts, Harnīts, viņa draugi un ģimenes ir laimīgi par studentu atgriešanos mājās.
Citādākā situācijā ir tie, kuriem nebija iespēju nokļūt mājās. Ne viens vien kopmītņu iedzīvotājs atzīst, ka viņiem šis laiks ir sarežģīts. Līdztekus bailēm par vīrusu vairums viesmīlības un tūrisma jomās strādājošo studentu ir zaudējuši darbu un palikuši bez naudas līdzekļiem.
Nevēloties satraukt mājiniekus ar ziņu par darba zaudējumu un vīrusa izplatību tieši galvaspilsētā, studenti vecākiem nestāsta par reālo situāciju.
Nedēļu pēc robežu slēgšanas situācija kopmītnēs šķietami uzlabojās. Tomēr, runājot ar studentiem, viņos brīžiem jūtams izmisums. Viņus uztrauc neziņa par to, kā būs tālāk. Ir arī bailes par iespējamu inficēšanos, ņemot vērā cilvēku daudzumu kopmītnēs. Lai arī kopmītņu vadība noteikusi ierobežojumus, tomēr pilnībā tos ievērot nav iespējams. Darba zaudējums, noteikumu ievērošana – tas viss nodarbina kopmītnēs palikušo prātus šajā situācijā. Arī kopmītnēs dzīvojošais indietis Pavi pauž bailes par to, kas sagaidāms nākotnē.
Pavi atzīmē:
“Mēs visi esam ļoti nobijušies. Es esmu pārliecināts, ka vīruss vēl šeit būs vairākus mēnešus, ja visi sekos ieteikumiem, bet līdz tam man nav ne mazākās nojausmas, ko lai es daru tālāk.”
Pavi atklāj, ka arī viņš ir zaudējis darbu un nav arī iespēju nokļūt dzimtenē, kas situāciju padara tikai grūtāku. Pavi teiktajam piekrīt arī Hemals, kurš norāda, ka šī brīža situācija kopmītnēs palikušajiem ir smaga. Dzīvojot lielam skaitam cilvēku kopā, pastāv iespēja, ka kāds var būt inficēts, bet pārējie to nemaz nezina. Hemals atzīmē, ka tieši neziņa ir tas, kas rada lielāko satraukumu, jo, dzīvojot vairāk nekā simt cilvēkiem vienkopus, neviens nevar būt pārliecināts, ka cilvēks no pretējās istabas vai tas, ar kuru vienā virtuvē nupat gatavoji ēdienu, nav inficējies. Tomēr šī vīrusa radītā krīze likusi arī kopmītņu iedzīvotājiem apvienoties.
Hemals uzsver: “Mēs palīdzam viens otram, daloties ar ēdienu, izpalīdzot arī finansiāli. Mēs tiešām cenšamies būt vienoti, palīdzēt cits citam un uzturēt tīrību, lai pārdzīvotu šo laiku. Pasaule mainās, tāpēc kādu laiku mums būs jādara daudz lietu, lai nodrošinātu drošību.
Mums ir jāpalīdz otram, jārūpējas par savu personīgo drošību un jālūdzas, lai mūsu ģimenes, draugi un visi pārējie cilvēki būtu drošībā, paliktu mājās.”
Ārkārtas situācijas pagarināšana Latvijā palikušo studentu dzīvi sarežģī vēl vairāk. Kaut arī vairs nav tās panikas, kas bija vērojama pirms mēneša, izmisuma sajūta joprojām saglabājusies.
