Eiropā vardarbība pret sievieti ar invaliditāti ir trīs līdz piecas reizes lielāka nekā vardarbība pret sievieti bez invaliditātes. Tā norāda cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas SUSTENTO vadītāja Gunta Anča, kas 2018. gadā gatavoja ziņojumu Eiropas parlamentam par sievietēm ar invaliditāti.
“Skaidrojums ir ļoti vienkāršs. Sieviete ar invaliditāti nevar piecelties, aizcirst durvis un iziet pa durvīm tajā brīdī, kad ir vardarbība ģimenē. Sieviete ar invaliditāti ne vienmēr zina, kam zvanīt un sūdzēties. Un pat, ja zina, kur zvanīt un sūdzēties, tad krīzes centri, kur viņa varētu aiziet, ne vienmēr ir pieejami. Vēl jo vairāk, ne vienmēr šajos krīzes centros ir nodrošināta aprūpe, kas viņai būtu vajadzīga tajā brīdī,” pastāstīja Anča.
Ne vienmēr, piemēram, nedzirdīga sieviete varēs piezvanīt uz krīzes centru.
“Un jautājums, vai nedzirdīga sieviete meklēs tulku, kas viņai tulko, ka viņu mājās sit. Tak nē,” teica Anča.
Resursu centrā sievietēm “Marta” pēc piedzīvotas vardarbības ģimenē vērsušās sievietes ar redzes, dzirdes traucējumiem, kā arī ar viegliem intelektuālās attīstības traucējumiem.
Decembrī Saeimā notikušajā diskusijā par sievietēm ar invaliditāti centra pārstāve Liene Celmiņa norādīja, ka kopumā centrā šogad vērsās ap 240 sieviešu. Galvenokārt viņas saņem psiholoģisko atbalstu un juridiskās konsultācijas.
“Šīs lietas ir ļoti jauki izdarīt sievietēm, kuras spēj saprast un apzināties, kas ar viņām ir noticis, ka viņas spēj izvairīties no šīm situācijām, vai viņas spēj meklēt pašas palīdzību tur, kur nepieciešams, centrā “Marta” vai citās iestādēs,” uzsvēra Celmiņa.
Liene Celmiņa piekrīt, ka sievietēm ar invaliditāti ne vienmēr šādas iespējas ir.
“Ļoti bieži ir tā, ka viņām nav kur aiziet. Ir vēl ekonomiskais faktors, ka ļoti bieži viņas ir spiestas atstāt sev piederošās mājvietas. Un kāpēc viņām tas būtu jādara? Protams, ir ļoti daudz un dažādas problēmas šajā sakarībā,” norādīja Celmiņa.
Celmiņa pastāstīja par kādu nedzirdīgu sievieti, kas saņem invaliditātes pensiju un dzīvo kopā ar pieaugušu dēlu. Viņam pastāvīgu ienākumu nav.
“Šim dēlam ir alkohola atkarības problēmas, un līdz ar to viņš ir izteikti manipulatīvs un agresīvs, sevišķi tad, kad viņš ir iedzēris,” ar situāciju iepazīstināja Celmiņa. “Šim dēlam ir tendence atņemt naudu vai nozagt to mātei. Reiz bija gadījums, kad tika izsaukta policija, un viņš sūdzējās, ka viņš ir apzagts.
Taču policija nespēja ar šo nedzirdīgo sievieti sarunāties un pieņēma faktu, ka šī sieviete ir vainīga. Taču tai sievietei nebija iespējas izskaidrot situāciju, kurš šinī gadījumā ir vainīgs, netika nodrošināts tulks.”
Šī sieviete gan centrā vērsās ar citu jautājumu – lūgumu padzīvot kur citur. Centrā “Marta” no vardarbības cietušām sievietēm ļauj palikt dzīvoklī, kur neviens viņas nevar atrast. Tomēr, kad šī sieviete vērsās centrā, šādas iespējas nebija.
Konkrēto gadījumu Valsts policijā komentēt nevar.
"Ja ir aizdomas par to, ka ir kaut kādi veselības traucējumi, jūsu pieminētajā gadījumā acīmredzami veselības traucējumi, tad noteikti jāpaaicina ārsti,” komentēja Galvenās kārtības policijas Dienestu koordinācijas biroja priekšnieka vietniece Iveta Štrausa.
Līdz decembrim policija pieņēmusi vairāk nekā 700 lēmumu par varmākas nošķiršanu no ģimenes. 93% gadījumu cietušās ir sievietes un varmāka – vīrietis. Policijā atsevišķu datu par vardarbības gadījumiem pret sievietēm ar invaliditāti nav. Tāpat policijā atzīst, ka nav atsevišķu apmācību darbam ar cilvēkiem ar invaliditāti.
“Atsevišķi darbam ar personām ar invaliditāti tādas apmācības laikam nav. Bet kontekstā ar reaģēšanu uz tiem pašiem ģimenes konfliktiem, protams, policijas darbiniekiem ir stāstīts, kā rīkoties, ja varmāka ir invalīds, jo tas ir tas gadījums, kad jānogādā varmāka attiecīgajās iestādēs, bet tas ir tikai attiecībā uz varmāku,” pastāstīja Štrausa.
Valsts policijā aicina nebaidīties un ziņot par vardarbību. Tikmēr ekspertu vērtējumā būtiski, ka sievietes ar invaliditāti īpaši pakļautas ne tikai fiziskai, bet arī emocionālai vardarbībai.
