Kalniņu ģimenes sētā sabraukušie jāņabērni no miera un klusuma, kas te valda, var apmulst – skan tikai odu sīkšana. Miers pie dabas itin nemaz neliecina par ārpasaulē valdošo trauksmaino laiku, arī karu. Šis pavasaris Kalniņu dzīvē aizvadīts Ukrainas zīmē – ģimenes saimniecībā nu dzīvo un strādā četras ukrainietes, bet pats saimnieks joprojām regulāri uz Ukrainu ved automašīnas.

Lai uzmundrinātu savas darbinieces, saimniece Klaida nolēma parādīt, kā latvieši svin Jāņus. Un Kalniņu ģimenē Jāņos svarīgas ir četras neatņemas svētku daļas – siera siešana, ugunskurs, saules vārti un, saulei rietot, ziedošana ugunij. Kā jau lielos godos, viesu skaitu precīzi nekad nevar iepriekš zināt, bet, jo vairāk ļaužu ar labām domām kopā svin, jo drīzāk tās piepildīsies.

Kopā svinēt atbraukuši arī tālāki jāņabērni – ukraiņu brīvprātīgie no biedrības "Tavi draugi" Rīgā. Viņi nākuši no pilsētas, tāpēc tādu īstu līgošanu piedzīvo kā brīnumu.

Lana ar dēlu Ēriku uz Latviju pirms trijiem mēnešiem atbraukusi no Rietumukrainas un Rīgā dzīvo pie radiem. Ikdienā viņa palīdz bēgļiem, un būt Latvijā Jāņos bijis sens viņas sapnis.

"Šis sapnis ir piepildījies, esmu ļoti priecīga šeit būt. Protams, mums tagad ir karš un citos – miera – apstākļos tas būtu citādi," teic Lana.

Ivana Kupalas svētkus svin arī Ukrainā jūlija sākumā, tradīcijas ir ļoti līdzīgas – meitas pin kroņus, met tos upē, zīlēdamas nākotni, un dejo ap ugunskuru.

Tradīcijas atdzimušas tieši pēdējos gados, bet pašai Lanai gan nav sanācis piedalīties šādās – tradicionālās – svinībās.

Savukārt viņas dēls turpina mācības attālināti, un mammai prieks, ka šādi notikumi dod iespēju arī puikam būt kur citur, nevis tikai pie datora.

Eva Latvijā dzīvo jau nepilnu gadu, un tagad viņai piebiedrojušās arī abas meitas un mazmeitiņa Zlata. Visas sievietes dzīvo un strādā Kalniņu saimniecībā. Lai gan meitas varbūt priecātos par pilsētas dzīvi, mamma ir sajūsmā būt laukos – tas atgādina viņai dzīvi Ukrainā, viņas laukos.

Eva atminas, ka bērnībā pie klātiem galdiem svinējuši svētkus, ko dēvēja par Zozuļas jeb Dzeguzes sagaidīšanu.

Pirms dažiem mēnešiem šeit laukos viņām piebiedrojusies arī vecākās meitas Ļiļas draudzene Juļa no Kijivas. Viņa ir pateicīga Kalniņu ģimenei, ka pēc tā, kas ir piedzīvots, var dzīvot šeit: "No kara sākuma mēnesi es noturējos, pēc tam nolēmu braukt uz Rīgu. Sākumā varēju palikt pie draugiem, bet tiklīdz atbraucu, viss tā sakārtojās. Brīnumaini."

Kijivā Juļa noteikti nebūtu svinējusi, jo šie svētki piestāv tur, kur var pīt vainagus, būt dabā. Un jauniešiem varbūt ir laiks gaidīt saullēktu, viņai ne – rītdien jāstrādā. Tomēr ir kāda lieta, ko šajos Jāņos viņa vēl var paspēt – piemēram, izzīlēt nākotni un to, kad apprecēsies!

"Gada laikā viss kaut kas var notikt – iziešu pie vīra un te palikšu!" smej Juļa. "Es ļoti ceru, ka piepildīsies mana vēlēšanās."

Savukārt Volodja Latvijā ir viens, jo sieva slimības dēļ nevarēja pamest mājas. Kad sākās karš, abi bija Krievijā, jo Volodjas dzīvesbiedre ir krieviete. Uz Latviju viņam izdevās atbēgt, apbraucot Baltkrieviju. Arī viņš tagad darbojas brīvprātīgo centrā, palīdzot Ukrainai no Latvijas.

"Man patīk tas, ka šie svētki savieno cilvēkus ar dabu. Sajutu tādu vilkmi pie zemes. Nezinu, bet – saproti, ka esi nācis no zemes un aiziesi zemē agri vai vēlu," teic Volodja.

Svarīgi, lasot augus, piedomāt kādu vēlēšanos par sevi, ģimeni, veselību, ko vēlas, lai piepildītos nākamajā gadā. Volodja droši vien tāpat kā ikviens, kas nolēmis jāņot šajā sētā, visvairāk vēlas vienu – mieru un brīvību Ukrainai.