Taču ilgstoši trūcis politiskās izšķiršanās, lai pacientiem uzlabotu dzīves kvalitāti līdz pat nāves iestāšanās brīdim. Veselības ministrijā atzīst, ka psiholoģiska palīdzība šādās situācijās ir būtiska, taču finansiāli par to neatbildot. Tikmēr “Hospis” centru izveide pašlaik neesot aktuāla, jo nebūtu ētiski dalīt pacientus, kuriem tuvākā laikā jāmirst, pret tiem, kurus varot izārstēt.
Latvijā pašlaik smagi slimajiem, neārstējamiem pacientiem paliatīvā aprūpe pieejama vien slimnīcās, kur uzturēšanās laiks ir ierobežots līdz desmit dienām, jāgaida rindās, par to jāmaksā, un tuviniekiem nav pilnvērtīgas iespējas būt kopā ar slimnieku.
Īpaši smagas pēdējās dienas ir vēža pacientiem ar ļoti smagām, fiziskām sāpēm, kas sagādā mokas.
Lai rūpētos par pacientu dzīves kvalitāti pēdējos dzīves mēnešos, ārvalstīs jau pirms gadu desmitiem izveidoti īpaši aprūpes centri, kurus atpazīst pēc nosaukuma “Hospis”. Latvijā par to pēdējo desmit gadu laikā diskutēts daudz, bet bez rezultātiem.
Onkoloģisko pacientu un viņu tuvinieku atbalsta biedrības „Dzīvības koks” valdes locekle Kitija Janele norāda, ka būtu vajadzīgas iestādes, kur tas cilvēcīgi notiek, kā jau runā par “Hospis” - tā ir cieņas pilna nomiršana, ir atsāpināšana, ir atbalstoša terapija.
“Ar paliatīvo aprūpi ir stipri par maz. Gan pieaugušo paliatīvās aprūpes nodaļa ir ar ļoti ierobežotu kapacitāti, gan arī bērniem tā ir pieejama tikai Rīgā un 50 kilometrus ap Rīgu, kas ir paliatīvās aprūpes dienests. Pamatā tas ir emocionālais atbalsts, kas palīdz atvadīties no dzīves pacientam, gan arī tuviniekiem pieņemt to, ka viņi šķiras no šī pacienta,” saka Janele.
Ārvalstīs šie centri darbojoties veiksmīgi, pateicoties valsts un nevalstiskā sektora labai sadarbībai, un tie ir pieejami pat pusgadu, pirms prognozējams, ka cilvēks mirs. Tā ir mājām pietuvināta vide, un medmāsas, kā arī citi speciālisti sniedz tuviniekiem nepieciešamās iemaņas slimnieka aprūpēšanā, un vēl būtiskāk - psiholoģisko atbalstu.
Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Garīgās aprūpes dienesta vadītāja Dana Kalniņa-Zaķe saka, ka šogad slimnīcas vārdā nosūtījusi vēstuli atbildīgajām ministrijām un Saeimas komisijai, lūdzot apsvērt iespēju par “Hospis” aprūpes izveidi.
“Dažkārt mēdz būt tā, ka tie pacienti, kuriem šeit, slimnīcā, ārstniecība ir jau pabeigta, aizsūtīt mājās, it sevišķi, ja pacients dzīvo viens, sastopas ar tādu bezpalīdzību. Ar to, ka viņš netiek galā. Un tas “Hospis” pakalpojums arī, viņam ir jābūt daudzveidīgam. Un tas būtu arī lētāk valstij, ja šis “Hospis” pakalpojums tiktu izveidots un piedāvāts mājās, kaut vai pie ģimenes ārsta prakses,” saka Kalniņa-Zaķe.
Latvijā paliatīvā aprūpe netiek uzlabota jau gadiem un atsaucības neesot nedz no atbildīgajām ministrijām, nedz Saeimas atbildīgās komisijas. Vairāk nekā desmit gadus politiskā līmenī diskutē par šādu centru nepieciešamību, taču ilgstoši tam trūcis naudas.
Veselības ministrijas apkopotā statistika rāda, ka pērn paliatīvā aprūpe gan slimnīcās, gan mājās bijusi nepieciešama vairākiem tūkstošiem cilvēku. Un pat lielākajās slimnīcās bieži vien visiem gultas vietas nepietiek, un slimnieki rindas galu reizēm nesagaidot. Ministrijas Veselības aprūpes departamenta direktors Ēriks Miķītis saka, ka pašlaik neesot aktuāls jautājums par “Hospis” māju izveidi, jo nebūtu ētiski mirstošos pacientus nodalīt no tiem, kurus vēl varot izārstēt.
“Kā visā veselības aprūpē, līdzekļu trūkums, speciālistu trūkums, tas, protams, nekāds izņēmums nav arī šādai konkrētai pacientu grupai. Pašreiz speciāli izcelt pacientu, ka tagad viņš skaitīsies mirstošais, un pacients, kuram tagad tiks nodrošināta palīdzība, tā veselības aprūpē nenotiek. Piekrītu, ka gan pacientiem, gan viņu tuviniekiem ir vajadzīga palīdzība un ne tikai medikamentu izskatā, bet arī vajadzīgs atbalsts dažādā veidā, gan organizatorisks, gan arī tīri morāls atbalsts,” norāda Ēriks Miķītis.
Tomēr ministrijas budžets sedzot vien medicīnisko palīdzību. Psiholoģiskā palīdzība ir apmaksāta vien Bērnu slimnīcas Paliatīvās aprūpes dienestā. Miķītis pieļauj, ka šo jautājumu gan varētu aktualizēt valsts līmenī, iespējams, veidojot sadarbību arī ar Labklājības ministriju un nevalstiskajām organizācijām.
