Latvijā ir ļoti vāja izpratne par pacientu tiesībām. Intervija ar veselības tiesību eksperti Solvitu Olsenu

Cik labi Latvijas pacienti zina savas tiesības, vai un ko dalība Eiropas Savienībā devusi šīs jomas attīstībai Latvijā? To Latvijas Radio vaicāja Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes asociēto profesorei, veselības tiesību ekspertei Solvitai Olsenai.

Intervija ar Solvitu Olsenu
00:00 / 00:00
Lejuplādēt

Latvijas Radio: Kāds ir Latvijas pacients, vai mūsu iedzīvotāji apzinās savas tiesības medicīnas jomā vai tomēr nē?

Solvita Olsena: Ir tā, ka pēdējā laikā mums nav datu, lai mēs varētu pateikt, cik labi pacienti tās savas tiesības šobrīd zina. Tie daži pētījumi, kas mums šajā jomā ir bijuši, parādīja dīvainu ainu, ka it kā pacienti apzinās savas tiesības. Bet uz to jāskatās ar zināmu piesardzību, jo jāsaprot, ko tad viņi zina un saprot. Bet pieredzē tas, ko mēs redzam, ka tā sapratne vēl ir pietiekoši zemā līmenī. Es nozarē strādāju vairāk nekā 20 gadus, un kaut kāds progress ir. Mēs redzam, ka arvien vairāk cilvēki arī gatavi sūdzēties par kādiem pārkāpumiem. Taču veselības aprūpē Latvijā ikviens ir pacients, un bieži par pacientu kļūst ļoti atšķirīgās situācijās. Un ir skaidrs, ka vienmēr būs daudz tādu pacientu, kas tieši slimības dēļ nevar tās [savas tiesības] patstāvīgi izmantot, jo

slimība cilvēkiem atņem ļoti daudz spējas, tostarp spēju iestāties par savām tiesībām.

Kā jūs vērtējat, ko vispār dalība ES devusi pacientu tiesību attīstībai Latvijā?

Es domāju, tas mums devis tik daudz, cik ES var dot. Protams, mums jāatceras, ka veselības aprūpe ir tā joma, kur ES ir ļoti ierobežota tiešā kompetence iejaukties. Ir paredzēts, ka veselības aprūpes organizācija, tostarp pacientu tiesības ir dalībvalstu kompetence, ko tās organizē pašas.

ES tieši var iesaistīties dažādu pakalpojumu drošības jautājumos, produktu drošības jautājumos, un šajā jomā mums ir daudzi ieguvumi no dalības ES. Tā kā ES ir zināma ietekme. Bet tas, ko es arī esmu atbalstījusi kopā ar kolēģiem Nīderlandē, Vācijā, Austrijā, ir iniciatīva par to, lai ES iegūtu lielāku kompetenci tieši veselības aizsardzības jomā.

Jo Covid-19 pandēmija parādīja, ka fragmentētā valstu pieeja nav efektīva,

bet, ja mēs gribam aizsargāt cilvēku veselību, tad daudz labāka būtu ne tikai kopēji koordinēta pieeja, bet arī kopēji organizēta pieeja.

Vai mēs atšķiramies šajā jomā no citām Eiropas Savienības dalībvalstīm?

Šeit arī es neesmu redzējusi tādus salīdzinošus datus par to, kā mēs izskatāmies, salīdzinot ar citām ES dalībvalstīm. Bet tā kopumā tas, ko pētnieki ES saka, ka pacientu tiesību aizsardzība visiem ir liels jautājums, jo tur ir tās dažādās daļas. Ir, protams, tās valstis, kas pacientu tiesības ieviesa stipri ātrāk nekā Latvija, un tur šis regulējums ir ar lielāku uzsvaru uz pacientu tiesību jautājumiem. To mēs varam redzēt ziemeļvalstīs, ja mēs palūkojamies, kādi dažādi materiāli un ieteikumi pieejami pacientiem. Piemēram, Nīderlandē ir ļoti liela veselības tiesību jomas kapacitāte un arī ļoti liela zinātniskā kapacitāte šajā jautājumā. Līdz ar to tas viņu pakāpiens ir daudz augstāks.

Latvijā mums ir ļoti grūti, ka mēs pacientu tiesības ieliekam iekšā kā pakalpojuma daļu, bet mums ir mērķis attīstīt cilvēktiesībās balstītu pieeju veselības aprūpē. Tas nozīmē, ka pacienta tiesības ir galvenais priekšnoteikums, lai vispār uzbūvētu pakalpojumu. Te mēs regulāri redzam vājības. Tas piedāvājums nereti var būt pat neatbilstošs pacientu tiesību normām, kā tas, piemēram, bija ar to priekšlikumu atlīdzināt vakcinācijas smago blakņu radīto kaitējumu. Tur sākotnēji bija priekšlikumi dažas pacientu grupas diskriminēt.

Kā pacientus ar hroniskām slimībām?

Jā, tur bija tieši tāds priekšlikums. Un, ja mēs to pacientu tiesību struktūru neņemam un neliekam iekšā tieši tajā, ko plānojam, tad bieži mēs rezultātā varam piedāvāt kaut ko tādu, kas neatbilst vispār pacientu tiesībām.

Veselības ministrija, lai uzlabotu pacientu tiesību jomu, kā vienu no risinājumiem redz pacientu ombudus slimnīcās. Kā jūs vērtējat, vai tas ir risinājums attīstības virzienā, vai tomēr Latvijā pietrūkst vienas centralizētas iestādes šajā jomā?

Tas, ka šobrīd ir vēlme uzlabot pacientu tiesību likumu, ir pozitīvi. Bet, ja mēs kā speciālisti skatāmies uz vēlmi grozīt jau esošu likumu, tad tā ir lāpīšanās, jo tas ir ļoti vājš likums ar daudzām kļūdām šobrīd. Tas, kas Latvijas pacientiem būtu vislabākais, ir izstrādāt jaunu pacientu tiesību likumu, bet tad jābūt politiskajai gribai. Šobrīd uzstādījums grozīt esošo. Jā, tas arī ir solis uz priekšu, un tagad būs jāskatās, vai tās idejas, ko izteikuši eksperti, vai tās parādīsies jaunajos grozījumos.

Tieši, ja palūkojamies uz pacientu ombudu ideju, tad tas ir līdzīgi pēc Somijas modeļa, kur ārstniecības iestādēs uz vietas nodarbojas ar pacientu tiesību aizsardzības jautājumiem. Tā ideja ir laba un ieviešama, jo daudzi jautājumi jārisina tieši laikā, kad pacients ir aktīvs konkrētajā iestādē.

Taču, protams, ir jāskatās, kā to izdarīt labāk un vai mums vispār ir cilvēki Latvijā, kas to varētu darīt, jo tā loma ir salīdzinoši grūta. Tam jābūt cilvēkam, kas pietiekami autoritatīviem ārstiem var pateikt, ka viņi kāda situācijā ir kļūdījušies. Mums ir jāpanāk ar likuma normām, ka šai personai ir pietiekama neatkarība un spēks. Un arī jābūt mehānismam, kas notiek, ja slimnīcas pacientu ombuds saka vienu, bet tas netiek pildīts. Tā kā idejiski tas ir labi, bet ar to nepietiek, jo

mums vajag arī to otrā līmeņa ombudu, kas risina situācijas, kuras slimnīcu līmenī nav izdevies tikt galā.

Vai no jūsu praksē pieredzētajiem pacientu tiesību pārkāpumu gadījumiem var secināt, kas ir tie vājie posmi veselības aprūpē?

Mums kopumā ir ļoti vāja izpratne par pacientu tiesībām. Mēs vēl joprojām un arī juristu vidū diemžēl pacientu tiesību jautājumus mēdzam saukt par komunikāciju jautājumiem. Mēs neatšķiram, kur ir pacientu tiesību jautājums un kur ir profesionālās darbības ētikas jautājumi, jo tā ir atšķirīgi reglamentēta un īstenojama joma. Ļoti bieži mēs nespējam pareizi kvalificēt notikušo – pateikt, kāda veida tiesību pārkāpums konkrētajā situācija ir izpaudies.

Ja palūkojamies uz pēdējā laika LSM.lv un Latvijas Radio publikācijām par vardarbību pret pacientiem ārstniecībā, tad diemžēl tā ir realitāte un pacientu pieredzes stāsti tur parāda izteikti vardarbīgas situācijas. Un tad, kad žurnālisti aicina speciālistus izteikties, tad tur ir acīmredzama nezināšana un vēlme arī manipulēt ar faktiem, lai nepateiktu, kas tad tur ir noticis. Mēģinājumi slēpt kļūdainu darbību.

Mums ir tā milzīgā tendence, ka ārstniecības personas kļūdās gluži kā visi cilvēki, bet tās ārstniecības personu zināšanas nereti tiek izmantotas, lai producētu dažāda veida melus par notikušo. Un tā ir tā lieta, kad pacientam prasa uzrādīt pierādījumus par notikušo un pacientu neuzklausa jeb tikai pārbauda, kas tad tur ir rakstīts tajos medicīnas dokumentos, kas ir tikai ārstējošo speciālistu ieskats par notikušo. Tad tur bieži veidojās greizais spogulis.

Kāda būs pacientu tiesību attīstība Latvijā, kāda būs situācija pēc 10 gadiem?

Es ļoti ceru, ka mēs būsim dažus soļus uz priekšu, jo mēs esam daudz darījuši, lai mēs varētu iet uz priekšu. Ja mēs neattapsimies un nedarīsim, tad mums būs labākajā gadījumā tas, kas mums ir – fragmentēta, daļēji nepieejama sistēma pacientiem, īpaši tiem, kam ir ilgstošas veselības problēmas.

Tām grūtībām, kas mums ir, es īsti neredzu, ka tiek piedāvāti sistēmiskie risinājumi, kas var būt nepieciešami.

Ir skaidrs, ka iepriekšējais pieņēmums, ka mēs atrisināsim veselības aprūpes problēmas, privatizējot pakalpojumus, tad to ir izpētījuši arī pētnieki citās valstīs, ka tas tā nav. Privātā veselības aprūpe rūpējas par savu peļņu, nevis pacientu vajadzībām. Un man rada bažas, vai medicīna kļūs vēl dārgāka un vai tā pieejamība tiks nodrošināta.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti