Lai varētu ieviest sociālās rehabilitācijas pakalpojumu varmākām, Labklājības ministrija pilotprojektu uzsāka jau pirms trim gadiem. Izsludinātajā iepirkumā uzvarēja SIA „Mācību centrs MKB”, kurš izstrādāja grupu terapijas programmu un divus gadus apmācīja pašvaldību speciālistus. Pašvaldībās viņi vadīja grupu terapijas nodaļas cilvēkiem, kuri bijuši vardarbīgi pret savām otrajām pusēm vai bērniem.
Pētījumi vēsta, ka vīrieši biežāk nekā sievietes vainojami vardarbībā, tomēr šīs nodarbības pārsvarā apmeklēja sievietes. Vīrieši nesadūšojās.
Viens no viņiem apmeklēja tikai pirmo nodarbību, un vairs neapmeklēja. Bāriņtiesai viņš pateica, ka neapmeklēs, jo viņa ģimenē viss ir kārtībā,” stāsta Skrundas novada pašvaldības iestādes alternatīvās dienas centra sociālā darbiniece Rita Goldmane un apliecina, ka Aizputē notikušajās nodarbībās vīrieši bija mazākumā.
Apmeklējums bija brīvprātīgs. Tomēr daudziem bija pamudinājums no ārpuses. Piemēram, viņu bērni bija izņemti no ģimenes, un viņiem atņemtas aprūpes tiesības. Un, lai bērnus atgūtu, viņu vecāki, biežāk sievietes, bija ieinteresētas sadarboties ar dienestiem.
Un šīs motivācijas patiesībā ir tās, kas ļauj šiem cilvēkiem noturēties no sākuma grupā. Ja pēc tam ir iekšējā motivācija, tad sākumā strādā ļoti labi ārējā motivācija,” saka viena no šās programmas radītājām Ivanda Šūpulniece no "Mācību centra MKB".
Šūpulniece arī stāsta par šīs grupu terapijas mērķiem. „Pamata mērķis, lai cilvēks spēj apzināties savu vardarbīgo uzvedību, un tas, visticamāk, biežāk arī tajās grupās notiek. Kad cilvēks atnāk, viņš vēl īsti nesaprot, ka ir bijis vardarbīgs. Kad esam bijuši fiziski vardarbīgi, tad ļoti labi saprotam – esam iesituši, tur palicis zilums. Bet kad ir emocionāla vardarbība vai bērnu atstāšana novārtā, to apzināties nav tik vienkārši (…),” saka Šūpulniece.
Nodarbību laikā pamazām grupu dalībniekiem veidojusies motivācija pašiem mainīt savu uzvedības modeli. „Vīrietis, kas vienīgais nāca [mūsu grupā], nāca ar sievu kā pāris, viņi arī deva atgriezenisko saiti: „Jā, mēs esam vairāk sākuši runāties, un mums ir uzlabojušās attiecības”. Viena grupas dalībniece atgriezeniskajā saitē pēdējās nodarbībās teica: "Es vairs nejūtos viena pati tāda, izrādās, ka es neesmu vienīgā tāda, kas mēdz kliegt”,” saka sociālā darbiniece Goldmane no Skrundas.
Arī Balvu novadā grupu terapiju apmeklēja neliels skaits cilvēku – piecas sievietes. „Bērnības pieredze, jaunības pieredze. Pašas ir cietušas no vardarbības iepriekš, un tas ir viņu uzvedības modelis, kuru viņas uzskata par pieņemamu,” par vardarbīgas rīcības cēloņiem stāsta Balvu pašvaldības sociālā dienesta pārstāve Ināra Skopāne un psiholoģe Modrīte Markova.
Programmai uzrunāto bija ļoti daudz, taču piekrita maz. „Ir jābūt izstrādātam instrumentam, kā iesaistīt šīs varmākas grupas darbā, jo brīvprātīgais princips nestrādā tik labi,” norāda Markova.
Tomēr vairākiem projektā iesaistītajiem speciālistiem ir neliela vilšanās. Piemēram, nav ziņu, ka grupu terapiju būtu izgājis kāds varmāka, kuram ar policijas vai tiesas lēmumu jāpamet mājoklis pēc pastrādātas vardarbības.
Kopš aprīlī stājās spēkā grozījumi Civillikumā, kas šādu kārtību paredz, Latvijā šādu gadījumu bija ap 200. „Es tiešām biju domājusi, ka policija būs atsaucīga. Apkārt ir tik daudz, kas varētu ietekmēt un teikt, ka „tur būs meitenes, kas ar tevi strādās”. Man par to bija vilšanās,” atzīst psihoterapeite no Liepājas Andželika Kāle.
Vai nākamgad izdosies visā valstī ieviest sociālās rehabilitācijas programmu varmākām, pilnīgi skaidrs pagaidām nav. Likumā rakstīts, ka šādai programmai jāsākas nākamgad, bet viss atkarīgs no finansējuma. Kopā ar programmu vardarbībā cietušajiem nepieciešams pusmiljons eiro. Ja nebūs naudas, tad pasākumu turpinās pilotprojekta veidā.
