Aptaujātie turki Latvijā pievienojas valdības kritiķiem un secina, ka vienīgais, ko Turcijas iedzīvotāji ielās sagaidot, ir demokrātisks risinājums, jo valstij nav dialoga ar sabiedrību. Savukārt kāda latviete Stambulā novērojusi, ka vakaros pilsētas dzīve esot paralizēta.
„Tas bija pēdējais piliens ūdens glāzē, un nu tas ūdens sācis gāzties pāri glāzes malām….,” situāciju raksturo Uručs.
Turks, vārdā Uručs, Latvijā uzturas pāris mēnešus, viņa dzīves vieta ir Stambula. Viņš atzīst, ka arī ietu protestēt, ja būtu šobrīd mājās, jo pat viņa 12 gadus vecā meita un ģimene ir bijusi ielās šajās dienās. Turcijas iedzīvotājs stāsta, ka neviens nevar paredzēt, kā protests izvērtīsies un cik ilgi turpināsies, jo pūlis ir daudzveidīgs un ir daudz vardarbīgu sadursmju ar policiju.
„Sākumā daudzi mani draugi bija šajā parkā. Es esmu aktieris, un viņi arī ir mākslinieki, kas tur pulcējās, lai aizstāvētu tos kokus. Viņi vienkārši sēdēja tur, lasīja grāmatas, dziedāja dziesmas. Un negaidīti visa situācija atsedza daudzās demokrātijas problēmas valstī. Tā ir kļuvusi par tautas pretošanos valsts antidemokrātiskajai uzvedībai, un es lepojos ar šo cilvēku daļu ielās un, protams, mēs sagaidām kādu labvēlīgu risinājumu,” stāsta Turcijas iedzīvotājs.
Vienīgais, kas satrauc Latvijā dzīvojošo stambulieti, ir tas, ka protests pāraugs vienkāršā politiskā cīņā starp divām pusēm, bet viņaprāt - ir svarīgi saglabāt viedokļu daudzveidību sabiedrībā.
Uručs pievienojas Erdogana kritiķiem, norādot, ka viņa valdība uzspiež savu politiku. „Tagad cilvēki Turcijā sapratuši, ka masu medijos valda liela cenzūra, un tas ir vēstījums visai pasaulei, ka medijus var kontrolēt arī it kā demokrātiskā ceļā. Un manā valstī iedzīvotājiem nav politisko alternatīvu - jā, mums ir dažādas partijas, no kā izvēlēties, bet tām nav nekādu pretēju vai atšķirīgu viedokļu par mūsu politiku.”
Vēl kāds Turcijas iedzīvotājs Erkans Ozbeks Latvijā dzīvo teju gadu, viņš spēlē čellu „Sinfonietta Rīga” orķestrī. Erkans pat šajās dienās, atbalstot protestētājus un pārdzīvojot par cietušajiem, ģērbjas melnā. „Pastāstīšu, kā es to redzu. Piemēram, Stambulas sirdī atrodas koncertzāle, opera, kura ir slēgta jau vairākus gadus un vadošā partija valstī grib tur arī veidot tirdzniecības centru. Un viņi neprasa iedzīvotāju viedokli, bet mums ir nepieciešamas tādas vietas pilsētā - gan parki, gan koncertzāles, gan operas,” savu redzespunktu skaidro Erkans.
Čellists viennozīmīgi neatbalsta vardarbību pret protestētājiem. Viņa radi dzīvo Stambulā un arī Ankarā, un visi dodas ielās pēc darba, lai atgādinātu par savu eksistenci un būtu kopā.
Erkans gan uzskata, ka Turcijā šobrīd nav sākusies kāda liela revolūcija, bet cīņa pret uzspiestām pārmaiņām valstī. „Tieši valdošie politiskie spēki ir tie, kas veido kaut kādas revolūcijas, un iedzīvotāji vēlas to pārtraukt, grib paturēt Turcijas demokrātisko republiku,” saka Erkans.
Savukārt kāda latviete Inuta jau četrus gadus dzīvo Turcijā, Stambulā un arī šobrīd ir aculieciniece ielās notiekošajam. Inutas darba vieta ir pilsētas centrā pie Taksima laukuma, un drošības apsvērumu dēļ viņa šobrīd strādā pilsētas mikrorajona piemājas kafejnīcā. Latviete secina, ka protestētāju skaits ik mirkli tikai pieaug.
Inuta stāsta, ka cietušie demonstranti palīdzību rod turpat uz ielas, cilvēki viens otram pasniedz ūdeni, ar ko skalot acis pēc asaru gāzes, atvērti brīvprātīgo mediķu un juristu punkti, kā arī atsevišķas ātrās ēstuves dala ēdienu bez maksas. Dzīve pilsētā vakaros esot paralizēta, ierobežots sabiedriskais transports, ir traucējumi mobilo operatoru darbībā. Arī informācijas telpa esot ierobežota šajās dienās.
Latvijā dzīvojošie aptaujātie turki arī atzina, ka tauta reaģē novēloti un, iespējams, brīžiem pakļaujas kādām provokācijām, taču uzsvēra, ka protesta mērķis nav vardarbība un vandālisms.
