"Deputāta svinīgais solījums Satversmē tika paredzēts tikai 2002.gadā. Deputāta svinīgais solījums tika iekļauts vienā grozījumu paketē ar citiem grozījumiem, kas bija vērsti uz latviešu valodas lomas nostiprināšanu. Pie šī teksta strādāja tā laika politiskās partijas un, ja mēs raugāmies uz sagatavošanas materiāliem, tur var atrast ļoti daudzu juristu viedokļus. Tai laikā domas dalījās, bija viedoklis, ka šāds deputāta svinīgais solījums ir lieks, tā esot liekvārdība un tas neko nemainīšot," sacīja Latvijas Universitātes (LU) Juridiskās fakultātes lektors Jānis Pleps.
Šobrīd deputāti, citējot šo solījumu, var mainīt tikai vienu formulējumu - zvērēt vai svinīgi solīt uzticību Latvijai.
"Vārdam nav nekādas vērtības, ir svarīgi tikai tas, kādu saturu mēs tajā ieliekam, un tāpēc šobrīd tikai cilvēks, kas vairāk izvalba acis, tad mums liekas, ka viņš tiešām zvēr vai solās.
Man liekas, ka tie vārdi ir devalvēti, un līdz ar to ir pilnīgi vienalga, vai viņš sola, vai viņš zvēr. Man liekas, ka laiks pieprasa līgumus," uzskata rakstniece Gundega Repše.
Uzsākot strādāt 12.Saeimā, 39 deputāti svinīgi solīja, pārējie zvērēja.
"Manuprāt, zvērests ir spēcīgāks vārds, kuru arī sabiedrība sagaidītu no deputātiem, stājoties viņu amatu pienākumus pildot, ka viņi savai valstij zvēr uzticību," uzskata 11.Saeimas priekšsēdētāja Āboltiņa, kurai piekrīt arī režisors Jānis Streičs.
"Šī lieta ir aktuāla ne tikai Latvijā, bet arī daudzās Eiropas valstīs, un tas ir saistīts ar reliģiskiem apsvērumiem. Ir vairākas konfesijas, kurām piederīgais nedrīkstētu zvērēt. Cilvēki ir dažādi un cilvēktiesības, un zvērests parasti ir priekšnoteikums, lai varētu uzņemties kādus amata pienākumus.
Piemēram, bija lieta Sanmrīno, kur deputātiem, stājoties amatā, bija jāzvēr pie evaņģēlija, un divi deputāti bija ievēlēti, kuri bija neticīgie, un viņi atteicās zvērēt pie evaņģēlija, jo tas neatbilstot viņu reliģiskajai pārliecībai. Viņi nevarēja kļūt par deputātiem, viņi zaudēja mandātus un pēc tam Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina, ka Sanmarīno šādā veidā ir pārkāpusi šo cilvēku cilvēktiesības," raidījumam "4.studija" pastāstīja jurists Jānis Pleps.
Respektīvi, ticība nosaka to, kādus formulējumus un vārdus teiks deputāti, bet galvenais ir teikto izpildīt.
"Es tiem deputātiem vispār neticu, un, kad viņi pastrādās kādu brītiņu, tikai tad varēs teikt, vai es viņiem ticu vai neticu," saka sastaptais garāmgājējs.
"Nav nozīmes, ir jābūt godīgam savos solījumos," uzskata cits garāmgājējs.
"Es saku solu, bet es tad arī pildu, bet tur varētu būt tikai - zvēru," domā uz ielas sastaptais garāmgājējs.
