Zaļā un klusā Talsu novada Laidzes pagasta nostūrī sociālās aprūpes centram "Stūrīši" ir pašiem sava pasaule. Tie, kuri šeit ierodas pirmo reizi, pat nenojauš, ka nelielā brūnā koka ēka "Stūrīšu" kompleksā vēl pavisam nesen bija pilnīgs grausts. Šobrīd tur saimnieko omulīgs vīrs ar kuplu sirmu bārdu, labsirdīgām acīm un ar mālu nosmērētām drēbēm. Pirmā keramikas darbnīca Latvijā cilvēkiem ar īpašām vajadzībām ir pierādījums, cik ļoti Gotfrīda Bīlenšteina draugi tic pensionētā podnieka sapnim, jo tieši viņi projektam saziedoja naudu. Turklāt summu, kas pārsteidza pašu idejas autoru.
"Es nekad nebiju gaidījis, ka izdosies savākt tik lielu summu - 22 000. Es toreiz domāju, ka 10 000 jau būs labs rezultāts," stāsta Gotfrīds Bīlenšteins, brīvprātīgais no Vācijas.
Darbs ar īpašajiem cilvēkiem Gotfrīdam nav svešs, jo vairākus gadus viņš vadījis arī nodarbības dienas centrā Berlīnē. Sākumā, lai iemācītos krievu valodu, Gotfrīds vēlējās doties uz Krieviju, taču ātri vien saprata, ka vīzu dēļ tas būs krietni vien sarežģītāk, un izvēlējās valsti, kur dzīvojušas un strādājušas četras viņa senču paaudzes. Gotfrīds jau ielauzījies latviešu valodā, bet ikdienā nodarbības notiek krievu valodā.
"Stūrīšu" iemītnieks Aleksandrs stāsta, kā māla pikučus jau pārveidojis krūzēs, bļodās un šķīvjos: "Sākumā jāuzgriež ir kā bumbiņa. Pēc tam jāuzsit pa bumbiņu pret galdu, lai izveidojas aplītis. Pēc tam jāpaņem māls, jāsabrucina līdzīgi kā desiņa, jāuzliek apkārt, lai būtu kā šķīvītis."
Man galvenais, lai šiem cilvēkiem būtu prieks, tā atzīst pensionētais podnieks. Tāpēc savu audzēkņu radošo lidojumu viņš necenšas piezemēt, lai cik daudz māla šīs idejas arī prasītu. Tā augumā vismazākajam "Stūrīšu" iemītniekam Slavikam tapuši vislielākie darbi - iespaidīgs māla krusts un bļoda, kuras noturēšana rokās noteikti prasa pamatīgus muskuļus.
"Stūrīšos" dzīvo ap 90 klientu ar īpašām vajadzībām, bet nodarbībās, kas notiek no rīta un pēcpusdienā, spējīgi piedalīties 25. Katrā nodarbībā pasniedzējs strādā ar četriem audzēkņiem.
Darbs ar mālu un vispār šīs radošās nodarbes klientiem sniedz emocionālo baudījumu par to, ko viņi ir paveikuši, par to rezultātu, ko viņi redz, kas viņiem sanāk. Ceļ viņu pašvērtējumu, attīsta pirkstus, domāšanu," norāda sociālā darbiniece Lāsma Šnēfelde.
Lāsma Šnēfelde piebilst, ka nodarbības aizkavē arī stagnāciju un depresīvo garastāvokli, kas šos cilvēkus parasti ikdienā pavada. Un disciplīnu. Jo šie cilvēki ir līdzīgi bērniem, kam ātri viss apnīk, taču šeit iesāktie darbi jāpabeidz līdz galam.
Ja ilgstoši strādā, mainās jebkurš cilvēks, vienalga kādas viņam būtu vajadzības. Jo visiem ir vajadzība pēc harmonijas. Un māls šo sajūtu dod. Tiešām. Viņš kaut kādā dabīgā veidā ieliek to caur rokām prātā," uzsver "Ciparnīcas" keramiķe Diāna Dzelme.
Diānas Dzelmes ierašanos ciemos Gotfrīds ļoti gaidīja, lai uzzinātu, kāpēc Latvijas māls ir tik ļoti grūti pieradināms. Brīžos, kad viņš nevada nodarbības, Gotfrīds pats sēž pie virpas un mālu pārvērš mākslas darbos, ko atzinīgi novērtē arī Talsu keramiķi.
Īsti podnieka darbi - kanniņas ar īstiem snīpjiem, pa kuriem tek ūdens un nenopil uz vēdera. Tas ir redzams - smalki, plāni, viegli trauki," teic Diāna Dzelme.
Es domāju, ka būtu labi, ja mēs varētu izveidot tik daudz lietu, lai pārdotu. Tā varētu apmaksāt mālu, kas jānopērk, un elektrību ceplim, lai mēs paši varētu atpelnīt sevi," norāda Gotfrīds Bīlenšteins.
Pēc četriem mēnešiem, kad Gotfrīds atgriezīsies Vācijā pie ģimenes, stafetes kociņu pārņems Upesgrīvas speciālās internātpamatskolas skolotāja. Taču jau nākamgad keramikas darbnīcas idejas autors cer "Stūrīšos" atgriezties.
