Strādājošo intereses sociālajā dialogā pārstāv Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LABS), kas apvieno divdesmit dažādas nozaru arodbiedrības. Tā ir valdības un darba devēju sociālais partneris, kas gadu no gada iesaistās gan dažādu likumdošanas iniciatīvu apspriešanā, gan valsts budžeta vētīšanā. Tomēr liela daļa iedzīvotāju nav un nekad nav bijuši nevienas arodbiedrības biedri.
Par iemesliem Latvijas Radio vaicāja vairākiem Rīgas ielās sastaptiem cilvēkiem, kuri to skaidroja dažādi:
„Nav pastāvējis tāds jautājums. Nav aktuāls.”
„Varbūt šis jautājums ir aktuāls cilvēkiem, kuru darba devēji neievēro Darba likuma normas. Tā kā mēs nesūdzamies par savu darba devēju, nav nekādas vajadzības pēc arodbiedrības.”
„Neesmu par to domājis. Man ir tikai 35 gadi, un es neesmu par to interesējies. Manuprāt, tā vairāk ir tāda vecāku cilvēku darīšana, jo, cik es esmu novērojis, tur pārsvarā tādi vecāki cilvēki piedalās.”
Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības dalīborganizācijās – dažādu nozaru arodbiedrībās - kopumā ir aptuveni 92 000 biedru, mazliet vairāk nekā desmitā daļa strādājošo.
Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētāja vietniece Irēna Liepiņa atzīst, ka salīdzinājumā ar rietumvalstīm tas ir maz.
„Jābūt lielākam skaitam, jo Zviedrijā, piemēram, ir ap 80% strādājošo arodbiedrībās. Un arodbiedrības patiešām ir jūtams spēks, tādēļ sabiedrība ir uzbūvēta cilvēku vajadzībām atbilstošāk. Cilvēki jūtas ērtāk, sevišķi par tādiem cilvēkiem nozīmīgiem sektoriem kā veselība un izglītība, kas vēl arvien nav tajā vēlamajā līmenī Latvijā,” saka Liepiņa.
Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība daudz domājot par to, kā pilnveidot arodbiedrību pakalpojumu klāstu, tādējādi mudinot iedzīvotājus iesaistīties darba ņēmēju intereses pārstāvošās organizācijās.
„Protams, pirmajā vietā mēs liekam ideoloģisko nozīmi, ka ir jābūt pārstāvētām strādājošo cilvēku interesēm, jauno māmiņu interesēm, pensionāru interesēm, visu to cilvēku interesēm, kas ir ap strādājošiem. Šīm interesēm jābūt pietiekami pārstāvētām, lai būtu sabalansēta vide, sabiedrība būtu gudra, attīstīta un ar labu dzīves kvalitātes līmeni,” skaidro Liepiņa.
Ne tikai Latvijā, bet arīdzan citviet Eiropā arodbiedrību dienaskārtības aktuālākais jautājums vēl arvien ir strādājošo atalgojums, uzsver Liepiņa.
„Šobrīd ir pārāk liela starpība, piemēram, starp augstākā menedžmenta atlīdzību un strādājošo atlīdzību,” viņa piebilst.
Daļēji šo mērķi esot iespējams sasniegt, īstenojot patlaban karstas diskusijas izraisījušo nodokļu politikas stratēģiju, kuru konceptuāli atbalsta arī Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība. Īpaši atzinīgu arodbiedrību vērtējumu izpelnījies piedāvājums jau nākamgad par 50 eiro palielināt minimālo mēnešalgu, vienlaikus būtiski paaugstinot arī ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamo minimumu.
