Piektdiena, 16. jūlijs, transplantologiem un kardiologiem bija tiešām karsta diena. No agra rīta ceļš uz Ventspili, kur jau naktī bija saņemta tuvinieku piekrišana orgāna pārstādīšanai. Tūlīt pēc tam lidojums atpakaļ uz Rīgu, kur Stradiņa slimnīcā jau gaidīja pārējā komanda un pacients.
“Tas ceļojums gan uz Ventspili, gan no tās bija kā dzeņa vēders. Braucām ar “ātro palīdzību”, lidojām ar robežsargu helikopteru un beigās ar Valsts policiju nonācām līdz slimnīcai,” pastāstīja P.Stradiņa slimnīcas virsārsts akūtajā sirds ķirurģijā, asociētais profesors Uldis Strazdiņš.
“Katra minūte ir no svara, īpaši šajās operācijās. Šoreiz liels paldies jāsaka Valsts robežsardzei, arī Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam un Valsts policijai, īpaši Koordinācijas centram, kas visu salika kopā un ļāva nezaudēt minūtes. Tas ir tik svarīgi. Paldies!” sacīja Stradiņa slimnīcas rezidents Jānis Lācis.
Operācija pagāja veiksmīgi! “Kungs, kas vairāk nekā gadu gaidīja šo orgānu, bija kungs, kurš jau reiz bija uzaicināts uz slimnīcu, bet toreiz nederēja donora sirsniņa.
Operācija pagāja veiksmīgi. Pacients ir pārvests no intensīvās terapijas uz parasto nodaļu,” pastāstīja Strazdiņš.
Katru reizi, kad ir iespējama transplantācija, ārsti saskaras ar divām problēmām. Pirmā – cilvēks dzīves laikā nav veicis atzīmi par to, vai viņš ļauj vai liedz orgānu izmantošanu pēc nāves. Izmisušajiem tuviniekiem jāspēj atbildēt viņa vietā.
“Gribētu mudināt – ir iedzīvotāju reģistrs, kur katrs var izdarīt ierakstu, ja kāda nelaime notiek, vai piekrīt orgānu donācijai. Tas izdarāms viegli. Pats to izdarīju pirms četriem pieciem gadiem un aicinātu visus to darīt,” mudināja Stradiņa slimnīcas sirds ķirurgs Ints Putniņš.
“Katram tomēr ir jāapdomā savs lēmums. Tas nav apkārt jāpopularizē. Ja ne iesniegums, tad kaut vai jāizrunā šaurā lokā. Lai smagajā brīdī, ja kaut kas notiek, lai nav smags trieciens, kad zvana un prasa, vai ir gatavi ziedot šos orgānus. Tas ir vēl viens smags brīdis,” sacīja Lācis.
Otra problēma – ja donors nav Rīgā, sākas skriešanās ar laiku, jo sirds jāpārstāda dažu stundu laikā. Tas savukārt nozīmē, ka jāmeklē helikopters.
“Vislabāk, ja ir Rīgā vai mūsu slimnīcā. Ja tas ir reģionos, Daugavpilī, tad ir svarīga sanitārā aviācija, kas Latvijā nav pieejama. Mēs izmantojam militāros helikopterus, viņiem ir arī savi darbi. Ne vienmēr tas ir pieejams, un šis ir ļoti svarīgs jautājums,” norādīja Putniņš.
Ārsti – gan pieredzējis profesors, gan rezidents – atzīst, ka sirds transplantācijas vienmēr pašus saviļņo līdz sirds dziļumiem.
“Cilvēks uz laiku ir bez sirds. To tomēr katru dienu mēs neredzam, ka guļ cilvēks un viņā nav sirds, bet viņš ir dzīvs. Tas ir īpašs brīdis arī mums, jā,” atzina Lācis.
Tikai vēlāk saskaitot, izrādījās, ka šī ir jau 30. sirds transplantācija Latvijā. “Esam restartējuši transplantācijas programmu, jo spējam nosargāt pacientus no Covid-19. Arī transplantētos. Un šī ir 30. transplantācija. Mums tāda maza jubileja ar kolēģiem,” sacīja Strazdiņš.
Savukārt pacienti, kuriem sirds ir pārstādīta, operācijas datumu dēvē par savu otro dzimšanas dienu. Jo kāds, kurš aiziet, kādam citam dod iespēju dzīvot.
