Intervijā Latvijas Radio direktore uzsvēra: "Nodrošināt kombinētu mācību procesu, lai pedagogs būtu mājās un klasē sēdētu bērni, ir ļoti tehniski grūti. Ir arī klasē jābūt pedagogam, ir jābūt labam aprīkojumam, lai stunda varētu interaktīvi notikt un mācību process turpinātos. Tāpēc šis ir izaicinājumiem pilns laiks. Šā brīža epidemioloģiskajā situācijā varētu palīdzēt antigēna testi, kuri būtu pieejami neierobežotā skaitā. Es runāju par to, ka mēs varētu tiešām saņemt testus ne tikai divām reizēm nedēļā, bet piecām dienām nedēļā. Tas mūs darītu mierīgākus par infekcijas izplatīšanās riskiem. Mēs arī varētu izvairīties no nebeidzamajām karantīnām."
Latvijas Radio: Jūs minējāt, ka ir grūti noturēt attālinātās mācības. Jums ir šobrīd arī tiesības lemt par pilnībā attālinātām mācībām. Cik tālu jūs esat no šāda lēmuma?
Jeļena Vediščeva: Vēl tālu. Rīgas pašvaldībā ir strikta nostāja šajā ziņā. Mēs turamies līdz pēdējai klasei. Mēs saprotam, ka bērnam atrasties vidē, kur ir citi cilvēki, ir daudz svarīgāk, nekā apsēsties pie datora un virtuāli mācīties. Tāpēc iespēju robežās, kamēr mums būs pedagogi, kuri var nodrošināt mācību procesu, mēs turamies un šajā cīņā cīnīsimies.
Kā ir pašlaik ar pedagogiem. Vai jūsu skolā ir iztrūkums?
Iztrūkums ir. Un es uzreiz gribētu pateikt, ka pedagogu iztrūkums nav tikai nevakcinēto pedagogu dēļ. Pedagogu iztrūkums Latvijā ir hroniska kaite, kura bija novērojama jau pirms pandēmijas. Pandēmija šo kaiti tikai apgrūtināja. Tik saspringtā situācijā viņi skolā vairs neredz sev iespēju.
Vai tas neapgrūtina organizēt mācību procesu? Kāds tagad ir iztrūkums?
Ja mēs runājam konkrēti par mūsu skolu, tad lielākais iztrūkums mums ir latviešu valodas skolotājiem. Trīs latviešu valodas skolotāji ir garā darba nespējas lapā, un tas nav kovida dēļ. Mani ļoti satrauc latviešu valodas skolotāju trūkums Latvijā, jo tas ir novērojams ne tikai mazākumtautību skolās, bet arī latviešu skolās.
Un mana personīgā pārliecība – latviešu valodas skolotāji Latvijai ir kā nafta. Melnais zelts.
Ja mums nav skolotāju, kuri mācīs mūsu valodu, tad visas mūsu pretenzijas uz valodas saglabāšanu ir ļoti niecīgas. Tā kā mēs īstenojam mazākumtautību pamatizglītības programmu, īpaši latviešu valodas skolotāji ir mūsu mesijas, ja tā varētu teikt. Viņi dod mums instrumentu. Bez šī instrumenta bērni nevar apgūt priekšmetus latviešu valodā.
Kā jums šogad veicies ar zināšanu atgūšanu, robu aizpildīšanu skolēniem? Vai ir jūtams, ka pagājušais gads ir atstājis robu?
Ir jūtams, jo visu rudens cēlienu – septembri, oktobri – mēs esam veltījuši tam, lai varētu diagnosticēt šos robus, saprast, kur ir lielākie baltie plankumi, kāpēc tie izveidojas, kā tos var maksimāli īsākajā laikā salāpīt.
Viens no svarīgākajiem secinājumiem ir tas, ka pēc attālinātām mācībām daudziem skolēniem pazudusi vēlme piepūlēt gribu
un šīs mācīšanās iemaņas ir krasi samazinājušās. Viņi pēc attālinātajām mācībām bieži vien apsēžas un domā, ka viņi varēs pasīvi paskatīties uz skolotāju, bet klātienē skolotājs ne tikai stāsta, bet arī mēģina viņus iesaistīt. Un tur vairs nevar izslēgt mikrofonu un pateikt, ka man ir tehniskas grūtības vai internets pazuda. No klases tu nevari pazust. Tāpēc lielākais izaicinājums darbam klasē ir atgūt bērniem šīs gribas piepūles, sociāli emocionālās piepūles spējas, lai varētu visus spēkus veltīt ne tikai robu lāpīšanai, bet arī jaunu zināšanu apgūšanai.
Kā šajā laikā ir gājis olimpiāžu un konkursu skolēniem? Vai viņiem kaut kā ietekmēts ir mācīšanās process?
Šie talantīgie skolēni, kuriem ir savi izaicinājumi, – jo piedalīties olimpiādēs, konkursos, skatēs, tas ir milzīgs izaicinājums –, ir jāspēj apvienot pamatmācības ar papildu nodarbībām, papildu sagatavošanos, un jebkura olimpiāde, konkurss, skate ir stresa pasākums tomēr. Bet ir jāsaka, – šie bērni pārsvarā ir ļoti motivēti, un viņi vairāk uztraucas, ka kaut kādu apsvērumu dēļ olimpiāde tika atcelta vai pārcelta. Liels paldies visiem tiem pasākumu rīkotājiem, kuri rada iespēju rakstīt darbus arī attālināti.
Iespēja bērniem apliecināt sevi, pārbaudīt savas spējas šāda veida pasākumos ir ļoti svarīga.
Te pat nav svarīgi, kādu vietu tu ieņēmi, bet tu pārbaudīji savas spējas. Tu saprati, uz ko tu šobrīd esi spējīgs, ieguvi jaunus izaicinājumus un dodies uz priekšu.
Šogad būs pirmais jaunā satura eksāmens – vai esat to jau redzējuši un kā to vērtējat?
"Skola 2030" ir jau nopublicējusi optimālā līmeņa eksāmenu paraugus. Mūsu skola gan šogad optimālajā līmenī nekārtos nevienu eksāmenu, mēs vēl neesam pabeiguši, bet pabeigsim nākamajā semestrī obligāto eksāmenu optimālos līmeņus. Bet ir jāsaka, ka bažas un trauksme vienmēr pirms eksāmena pastāv. Tā ir gandrīz kā fotogrāfija pasē. Mēs visi gribam izskatīties smuki, bet tā pumpa uz deguna tajā dienā traucē. Šobrīd vairāk pedagogus bažīgus padara vērtēšana, kā tiks vērtēti uzdevumi, jo kompetenču pieejā arī snieguma vērtēšanā ir nedaudz citādāka pieeja. Paldies "Skolai 2030", ka publicē arī snieguma apraksta līmeņus. Bet, protams, šī trauksme saglabāsies līdz brīdim, kamēr mēs šo vērtējumu neieraudzīsim, kamēr nesapratīsim, kāds reāli rakstītais darbs kādam snieguma līmenim atbilst. Pašlaik notiek arī kursi skolotājiem, kuri mācīs savus priekšmetus padziļinātajā līmenī. Skolotāji tiek iepazīstināti arī ar vērtēšanas pieejām šajos eksāmenos, tāpēc mums tiešām ir jāsniedz vairāk saviem skolēniem psiholoģisks atbalsts.
Pašiem ir jābūt mierīgiem, cik tas ir iespējams, lai rādītu piemēru saviem skolēniem. Bet vēl lielāku trauksmi rada šī brīža sarunas par to, ka jaunajos eksāmenos tiks paaugstināta latiņa, lai saņemtu vērtējumu.
Man šķiet, ka šajā lauciņā ir jāpastrādā informatīvi. Skolai un pedagogiem jāpaskaidro, kur ir šī atšķirība starp pieciem procentiem un 20 procentiem. Mēs jau saprotam, ka šie procenti būs atkarīgi no paša eksāmena grūtības pakāpes, no tiem uzdevumiem, kuri tur ir ielikti. Mans personīgais viedoklis ir, ka 5% vidusskolā ir par zemu. Latviešu valodā, angļu valodā, matemātikā mācīties 12 gadus un neuzrakstīt 5% no darba… Nu, iespējams, tā ir attieksme. Ja cilvēks atnāk uz eksāmenu un nodod tukšas lapas... Jo jebkurā eksāmenā ir uzdevumi, tāda līmeņa reproduktīvi uzdevumi, kur bērns var šos piecus procentus salasīt. Bet diemžēl katru gadu ir absolventi, kuri nespēj rādīt savu rezultātu piecu procentu robežās. Līdz ar to te vēl ir daudz analītiska un skaidrojoša darba, jo es esmu pārliecināta, ka arī skolēni un vecāki ir ļoti satraukušies par šīm sarunām par latiņas celšanu, bet tādu prātīgu skaidrojumu par to, kāpēc un kā, vēl nav saņēmuši.
Priekšā ir epidemioloģiski sarežģīts februāris. Kāds noskaņojums ir skolotāju un vadības vidū par gaidāmo mēnesi?
Neviens nesolīja, ka būs viegli. Nevajag atslābt, ir jāturpina visi piesardzības pasākumi. Pēc maniem novērojumiem, notiek viļņveidīga mūsu attieksmes maiņa. No sākuma mēs visi ļoti rūpīgi dezinficējām rokas, ievērojām divu metru distanci, nesarokojāmies, centāmies nečupoties, centāmies maskas pareizi nēsāt. Bet tad pienāca brīdis, kad mēs visi aizmirsām, ka eksistē dezinfekcijas līdzekļi, atļāvāmies, ka maska uz vienas auss kaut kur karājas.
Man liekas, ka ir jāsāk katram pašam ar sevi.
Ir jāsāk ar sanitāri epidemioloģisko normu ievērošanu. It īpaši šai sarežģītajā februārī, kas nu jau ir sācies. Bet es ļoti ceru, ka 14. februāris, šī milzīgā mīlestības diena, neiesitīs mums lielu robu un infekcijas rādītāji neies uz augšu. Arī maskās un ar dezinficētām rokām var izrādīt mīlestību pret otru cilvēku sirsnīgi, būt pateicīgiem un 14. februāri sagaidīt drošā sanitāri epidemioloģiskā vidē. Es vēlētos visiem novēlēt milzīgu veselību, izturību. Un tiešām sākam katrs ar sevi. Ja mēs katrs būsim apzinīgi, mums visiem kopā būs vieglāk uzveikt pandēmiju un sākt dzīvi. Lai arī tā nekad nebūs tāda, kā bija, bet lai mēs varam tikties klātienē, mācīties klātienē un paust savas jūtas klātienē. Es ticu tam, ka viss būs labi. Turamies, esam veseli un esam uzmanīgi!
