Daugavas Vanagu fonda nama ēdamzālē latviešu valodas kursi notiek ceturtdienas pievakarēs un ilgst divas stundas. Daudziem interesentiem darbs beidzas vēlāk, tādēļ pusseptiņos pie galda sēž tikai daži, taču, nākot vēlāk, var arī pietrūkt sēdvietu. Valodas kursos bieži tiek atrasti draugi un domubiedri, tādēļ visi labprāt sanāk kopā arī ārpus mācībām.
"Kursi ir par brīvu, tas ir mūsu, skolotāju, devums latviešu sabiedrībai. Es te esmu dzimusi un uzaugusi, un man latviešu sabiedrība ir daudz ko devusi. Un šis ir viens veids, kā es to varu atmaksāt pa daļai. Un arī te esmu sadraudzējusies, man te ir draugi," saka valodas skolotāja Rūta Abakuks. Līmeņi kursos ir ļoti dažādi - ir gan tādi, kuri tikai mēģina pateikt pirmos teikumus latviski, bet ir arī tādi, kuri spēj izskaidrot gramatiku.
"Tās divas grupas, ko es esmu redzējusi, kas nāk, – viena, kam ir dzīvesbiedri latvieši, un otra ir tā, kam ir vecāki vai vecvecāki bijuši latvieši, tad cilvēks ir izdomājis, ka viņš to valodu grib pamācīties. Un tai ģimenē tam draugam vai draudzenei nav tik daudz pacietības, lai mācītu latviešu valodu, tad viņi nāk uz šejieni," klāsta skolotāja Monta Skaidrā.
Skolnieku vidū ir daži Latvijā labi pazīstami uzvārdi. "Manam tēvam Latvijā pieder Jāņa Rozes grāmatnīca, tādēļ es domāju, ka man vajadzētu iemācīties vismaz kaut drusku latviski. Nedomāju, ka tā uzreiz varēšu tekoši runāt, taču zinu jau pašus pamatus, šo to saprotu," saka Matīss Roze. Savukārt Imka Zīgerista norāda, ka viņas tēva pusbrāļa tēvs ir no Latvijas. "Man gan pašai nav neviena tiešā latviešu radinieka. Esmu lingviniste, man ļoti patīk apgūt valodas, un mans tēvs ieteica mācīties latviešu valodu pirms dažiem mēnešiem. Kopā ar savu onkuli došos uz Latviju, un zinu arī pāris latviešus šeit, Londonā, kas man pastāstīja par iespēju apgūt latviešu valodu. Manuprāt, es to varu iemācīties, tā nav mana pirmā svešvaloda," stāsta Zīgerista.
Citiem mācīties gribētājiem senči Lielbritānijā ieradušies pēc Otrā pasaules kara. Alekša Baloža vecvecāki Lielbritānijā ieradušies pēc Otrā pasaules kara, bet mamma runājusi latviski. Savukārt Austras Gelasbī māte bija kara bēgle, kas savu dzīvesbiedru satikusi Vācijā. "Es uzaugu, runājot latviski, taču neesmu latviski runājusi kopš 18 gadu vecuma. Tagad uzzināju par latviešu valodas klubu, un nu nāku jau kādu gadu. Pamazām valoda atgriežas… gribas atgriezties pie savām saknēm, tas man atgādina laimīgās bērnības atmiņas, jo savulaik mēdzu doties uz vietu, ko sauc Rofanta, tur bija ļoti liela latviešu diaspora," norāda Gelasbī.
Savukārt Ross Bredholds iemācīties latviešu valodu nolēmis tādēļ, ka viņa draudzene ir no Latvijas. "Viņas māte un patēvs nerunā angliski, bet kaut kā ar viņiem jāsazinās. Der gan latviešu, gan krievu valoda, es izvēlējos latviešu. Draudzene smejas, kad runāju latviski. Viņa mani ļoti atbalsta, kad atnāku mājās no kursiem, tad izmantoju jaunos vārdus. Tas ir ļoti nopietns lēmums – nelatvietim mācīties latviešu valodu, latviski runā maz cilvēku!" teica Bredholds.
Šobrīd stundu galvenā tēma ir Latvijas daba, taču par godu valsts svētkiem jācenšas nodziedāt arī valsts himna.
