Tomēr šīs pozitīvās tendences aptumšo fakts, ka kopumā galvaspilsētas iedzīvotāji vienlaikus ir kļuvuši neiecietīgāki pret cilvēkiem, kuri nepieder pie vairākuma - citu rasu cilvēkiem, maznodrošinātajiem un cilvēkiem ar atšķirīgu seksuālo orientāciju.
Latvieši un krievi Rīgā viens otru uztver ar ļoti augstu iecietību, un pēdējo gadu laikā labvēlīgā attieksme vienam pret otru ir tikai augusi, liecina jaunākie SKDS veiktā pētījuma par sabiedrības integrāciju Rīgā rezultāti.
Tomēr priecāties par to, ka esam saticīgāki, pamata nav, jo rīdziniekiem ir visai nedraudzīga attieksme pret citu tautību pārstāvjiem, it īpaši romiem vai ebrejiem, citu rasu pārstāvjiem, invalīdiem un cilvēkiem ar atšķirīgu seksuālo orientāciju. Diemžēl pēdējos gados neiecietība pret šīm sabiedrības grupām ir pat palielinājusies, atklāja SKDS vadītājs Arnis Kaktiņš.
„Mēs zinām, ka šī mums ir sāpīga lieta – homoseksuāli orientēti cilvēki. 39% rīdzinieku saka, ka viņus nedrīkst vispār laist valstī iekšā,” stāstīja Kaktiņš.
Viņš arī norādīja, ka pēdējo četru gadu laikā ir pieaugusi latviešu un krievu savstarpēja iecietība, taču visās citās pozīcijās iecietība tikai mazinājusies.
Latvijas Cilvēktiesību centra eksperte Sigita Zankovska-Odiņa, iepazīstoties ar pētījuma rezultātiem, kā ļoti pamanāmu izcēla augsto neiecietības līmeni pret cilvēkiem ar atšķirīgu seksuālo orientāciju. Viņas vērtējumā, tas ir izskaidrojams ar šobrīd sabiedrībā vērojamajām diskusijām, kurām diemžēl agresīvāku noti ir piešķīrušas atsevišķu politiķu un mediju aktivitātes.
Sava ietekme ir diskusijām, kas pēdējā laikā notiek medijos un sabiedrībā par gaidāmo eiropraidu un izmaiņām Bērnu tiesību aizsardzības likuma, kuru mērķis ir „aizliegt homoseksuālisma propagandu”, turklāt liela loma ir tieši krievu valodā rakstošajiem medijiem, jo kampaņa „pret homoseksuālisma propagandu” ir aktīva tieši šajos medijos, norādīja eksperte.
Eksperte pauda, ka šobrīd galvaspilsētu neiecietība ir vērojama galvenokārt diskusijās un biežāk - anonīmajā interneta vidē, tomēr pastāv risks, ka, pieaugot agresivitātei virtuālajā vidē, tā var parādīties arī reālajā dzīvē.
„Protams, pie noteiktām situācijām rīcība var pāriet no virtuālās vides uz reālo vidi, bet es ceru, ka tā neiecietība tomēr nepāraugs no virtuālas un fizisko vidi,” sacīja Zandovska-Odiņa.
Lai gan tradicionāli tiek uzskatīts, ka lielu pilsētu iedzīvotāji ir iecietīgāki pret atšķirīgajiem sabiedrības locekļiem, Zankovska-Odiņa uzskata, ka Rīgā veiktā sabiedriskā viedokļa aptauja tomēr vēl nav rādītājs tam, ka pārējā Latvijā iecietība, pret, piemēram, seksuālajām minoritātēm varētu būt vēl zemāka.
Spriest, vai šis rādītājs varētu būt augstākas ārpus Rīgas ir grūti, iespējams, Rīga pat atspoguļo vidējo līmeni, pieļāva eksperte.
Par spīti šīm tendencēm 63% rīdzinieku aptaujās ir norādījuši, ka saliedētības līmenis galvaspilsētā ir pietiekams, un tikai 24% atzīst, ka nepietiekams. 62% respondentu atzina, ka Latvijā jāveicina mazākumtautību identitātes saglabāšanu, bet 26% uzskata, ka nav vēlama atšķirīgu etnisko identitāšu pastāvēšana. 38% aptaujāto uzskata, ka integrācija Latvijā notiek pati par sevi un nav nepieciešama īpaša vadība no valsts vai pašvaldību puses, bet 48% domā, ka sabiedrības integrāciju vajag vadīt un kontrolēt.
