Klātesošos, kuru vidū ir gan šodienas kapteiņi un stūrmaņi, gan jūrniecības veterāni, gan arī nozares amatpersonas, uzrunāja Ainažu jūrskolas muzeja vadītāja Iveta Erdmane: "Šauri mums šeit ir, bet tā bija arī toreiz, pirms daudziem, daudziem gadiem, kad 23. novembrī šeit sapulcējās pirmie jūrskolnieki un skolotāja Kristiāna Dāla vadībā sākās mācības. No maza namiņa izauga liels notikums un daudz varenu vīru."
Erdmane skaidroja, ka salidojuma tradīcija aizsākās līdz ar jūrskolas muzeja dibināšanu 1969. gadā, kad vecie muzeja vadītāji organizēja bijušo Ainažu jūrskolas absolventu kopā nākšanu.
Simboliski, ka arī Ainažu jūrskola ir dibināta novembrī, Latvijas dzimšanas dienas mēnesī, jo savulaik viens no nacionālās pašapziņas veidošanas stūrakmeņiem bija arī Krišjāņa Valdemāra aicinājums "Latvji, brauciet jūriņā!" un Ainažu jūrskolā iegūtā izglītība.
Ainažu jūrskola bija viens no brīvas Latvijas stūrakmeņiem, te radās pirmie pašapzinīgie latvieši, kuri bija jau izceļojuši pasauli, ieguvuši turību un viņi gribēja brīvu dzīvi, viņi negribēja dzīvot cariskajā Krievijā.
Ainažu jūrskolas muzejs par savu misiju uzskata ne tikai stāstīt par vēsturi, par latviešu un igauņu pirmo jūrskolu, bet uzturēt arī šodienā šo latviešu jūrā braukšanas ideju, tāpēc šobrīd muzejā ir skatāma izstāde "Mūsdienu jūras vilki", kas stāsta par tiem šodienas ainažniekiem, salacgrīviešiem, kuri izvēlējušies jūrnieka arodu.
Ar to iepazīstināja muzeja darbiniece Sniedze Krēgere. "Šī izstāde stāsta par 13 vietējiem Ainažu, Salacgrīvas jauniešiem, kas brauca uz dažāda līmeņa kuģiem, dažādās kuģniecības, dažādās vietās, un ja mums ir pasākums, tad mums ir mūsējie, mums ir kapteiņi un, jā, Ainaži ir lepni, ka mums ir divas meitenes, kas beigušas Latvijas Jūras akadēmiju."
Šajā izstādē iekļauts arī kapteiņa ainažnieka Arņa Vildera jūras stāsts: "Vecvectēvs bija viens no tiem dzelzs vīriem, kas brauca uz tiem koka kuģiem."
Ja Arņa vecaistēvs savulaik mācījies Ainažu jūrskolā, tad pašam Arnim interesi par jūrnieka darbu raisījis tieši jūrskolas muzejs.
Arnis Vilders stāstīja: "Mēs uz muzeju nācām no Ainažu pamatskolas, tie bija vakari vai pēcpusdienas, kad atbrauca kapteiņi no jūrām, stāstīja par tālajām jūrām, – kā viņi tur izbraukuši, likās interesanti. Mēs nācām mazi puikas un mute bija līdz ausīm vaļā, interesanti, kur tur bijuši – Latīņamerikā, kur vēl, to jau tikai globusā varēja redzēt, bildēs, tas bija viens tie tematiskie vakari, un noteikti tas nāca arī no dzimtas, ka bija vecvectēvs, vectēvam brālis bija jūrnieks."
Arī stūrmanim Mārcim Skujam jūrnieka amata izvēle bija visai pašsaprotama: "Man jau ceturtajā paaudzē visi, gan tēvs, vectēvs un vecvectēvs, ir jūrnieki. Kad es beidzu 9. klasi, Salacgrīvā nodibināja Salacgrīvas jūrskolu, nebija vairs uz Rīgu jābrauc, tepat Salacgrīvas vidusskolā jūrnieku klase, un aizgāju uz jūrskolu. Pēc pirmajām praksēm sapratu, ka tas ir mans, gribu – un tradīcijas jānes tālāk. Pēc akadēmijas es sāku strādāt Kanādas kompānijā uz lieliem tankeriem, strādāju par vecāko stūrmani. Jūras un okeāni ir izbraukti praktiski visi. Nu, Ziemeļu ledus okeāns nav, bet Klusais, Atlantijas un Indijas – ir visi."
Nupat Mārcis Skuja ieguvis arī kapteiņa diplomu.
Bet kāda tad ir šodienas situācija jūrniecībā? Viņš skaidroja: "Šodien jūrnieku ir daudz, šodien ir 12 tūkstoši Latvijā. Ja paņem pa pasauli, tad mēs esam visbagātākā ar jūrniekiem valsts, teiksim, uz 1000 iedzīvotājiem mums ir visvairāk jūrnieku visā pasaulē."
Bažījas par Latvijas jūrniecības nākotni
It kā optimistiska statistika, taču Latvijas Kuģu kapteiņu asociācijas prezidents Jāzeps Spridzāns, kurš ir arī Latvijas jūrnieku reģistra vadītājs, uz nākotni skatās ar bažām un tās ir saistītas ar Jūras akadēmijas nākotni, kuru paredzēts pievienot Rīgas Tehniskajai universitātei (RTU).
Būs zem RTU, kas vispār no jūrniecības nesaprot. Ja vajag kaut kādas reformas taisīt, tad uztaisa cilvēki, kas vispār nav ar jūru saistīti un mūsu, jūrnieku, argumentos neieklausījās.
Spridzāns norādīja: "Jūrnieks ir jāsagatavo, nevis vienkārši jāpabeidz kaut kāda programmiņa, – tā nav vienkārša izglītība. Pēc tam, kad tev jau ir diploms, ir jāsaņem kvalifikācijas dokuments jūrnieku reģistrā. Vai viņš varēs saņemt? Vai viņš spēs jūrā izdzīvot? Ilgus mēnešus projām no mājām, milzīga atbildība, liels kuģis, kas maksā no 500 miljoniem līdz miljardam un pāri, – tā ir saimniecība, par ko atbild, tālāk krava. Tur nav tik vienkārši, un tās summas parēķiniet, – tas viens liels kuģis ir viena trešdaļa Latvijas budžeta, par to atbild kapteinis. Ja jūrnieku nesagatavo, vienkārši dod kaut kādu programmu, tā kā RTU māca citas profesijas, nu, nekas tur nesanāks. Jūrniecības izglītība tagad Latvijā ir briesmās. Ir jāsagatavo tas cilvēks tāpat kā karavīrs. Tas ir identiski."
Vai Latvija arī turpmāk pēc jūrnieku skaita būs jūras lielvalsts, to rādīs laiks, bet kādreiz tik tiešām latviešu jūrnieki esot bijuši sastopami vai visās pasaules ostās.
Muzeja vadītāja Iveta Erdmane stāstīja: "Iegāja viens no kapteiņiem krodziņā un atkal latvieši bija priekšā, un viņi tur runājās, krodzinieks prasījis no kurienes viņi ir, viņi atbildējuši no Latvijas un tad viņš teicis, ka Latvija gan ir liela zeme, – kur ieiet, tur latvieši priekšā. To mums stāstīja viceadmirālis Gaidis Zeibots sen atpakaļ."
Savulaik Ainažu jūrskola izveidojās par lielāko un populārāko jūrskolu Baltijā, un pirmo reizi deva iespēju latviešu zemniekam kļūt par jūrnieku.
