Ilze ieprecējusies Igaunijā pirms vairākiem gadiem, nu jau viņa brīvi runā igauniski. Tāpat kā ģimene viņai ir Latvijā, tāpat arī Tartu.
Savukārt Jānis, dzimis un audzis rīdzinieks, dažus gadus pēc studijām Ventspilī kopā ar mazo meitiņu Līvu meties nezināmajā – atbraucis uz Tartu sākt dzīvi no jauna un mācīties igauņu valodu. Jānim Tartu nav bijis neviena paziņas un dzīvi šeit kopā ar meitu viņš sācis no nulles. Tagad viņi abi brīvi runā gan latviski, gan igauniski.
Dzīvojot un strādājot Tartu, ideja par biedrību radusies kora mēģinājumos, kur dzied abi biedrības veidotāji. „Mūsu mērķis ir apvienot visus latviešus, kas šeit ir, bet ne tikai – arī cilvēkus, kurus interesē Latvija un tās kultūra. Mums ir arī daži igauņi, kas mācījušies latviešu valodu vai kam vienkārši patīk Latvija. Vēl mums ir izglītība, jo mums pašiem ir ļoti aktuāli, lai mūsu bērni prastu latviešu valodu un varbūt gribētu ar laiku atgriezties Latvijā,” stāsta Ilze.
Pēdējā laika aktivitāte bija Igaunijas Vispārējie dziesmu svētki. Jānis joprojām nav noņēmis pasākuma aproci un kopā ar Ilzi mirdzošām acīm dalās pieredzētajā: „Gala koncertā man likās, ka no pašiem koristiem nāca ļoti daudz iniciatīvas, piemēram, saukt „Igaunija” vai sākt viļņot. Dziesmu sāka no kora iekšienes, no daudzu tūkstošu cilvēku iekšienes sākas dziesmas. Pat ja neesi igaunis, tomēr visi apkārt kaut ko sauc, tas ievelk līdzi, pat ja tas nav par tavu tautu. Dzied tos vārdus, ne burtiski, ka tā ir mana tēvu zeme igauņu valodā, bet vienalga sajūta paliek ļoti pozitīva – līdzīgi kā pēc latviešu Dziesmu svētkiem.” Ilzi ļoti uzrunājis, ka Igaunijas prezidents Tomass Henriks Ilvess fotogrāfiju ar sevi Dziesmu svētkos ievietoja „Facebook” un „Twitter”: „Tas ir ļoti cilvēciski, un viņš ir kopā ar tautu.”
Pamazām biedrība sākusi sadarbību ar Lietuviešu biedrību Tartu, ar kuriem iepazinušies nejauši - Jāņa mazā meitiņa Līva bērnudārzā iedraudzējusies ar lietuviešu biedrības vadītājas dēlu. Šogad svinēti kopā Jāņi, ievērojot latviskas tradīcijas, savukārt martā latvieši saņēmuši uzaicinājumu piedalīties masļeņicā kopā ar lietuviešiem. „Man pašam ļoti patīk šis pasākumu projekts. Gribam to vēl turpināt, arī latviešu teātrus. Un mēģinām runāt, lai latviešu grupas brauc pie mums,” stāsta Jānis.
Septembrī biedrība aicinās latviešu zīmju pētnieku, lai parunātu par spēka zīmēm. „Igauņiem tautastērpos tās arī ir atrodamas, bet diemžēl šeit ir absolūti zudusi zināšana par šo sfēru. Un būtu vēlēšanās gan pašiem vairāk uzzināt, gan igauņus iepazīstināt, kas ir šīs zīmes un tautu zināšanas. Jo mūsu saknes, vēsture tomēr ir ļoti līdzīga,” skaidro Ilze.
Vairākus gadus dzīvojot Tartu un ieprecoties igauņu ģimenē, Ilze ir novērojusi – igauņi, atšķirībā no latviešiem, ir daudz apdomīgākas dabas. Tāpat esot daudz patriotiskāki pret savu valsti un visu igaunisko.
Ārkārtīgi lieli patrioti, vairāk nekā šobrīd Latvijā būtu jūtams. Latvijā jūtu patriotismu, kad nāk svētku reizes, tad ļoti – visiem ir lentītes, visi dzied, sadodas rokās. Bet Igaunijā šo patriotismu var just jebkurā brīdī, jebkurā dzīves situācijā,” stāsta Ilze.
Latvijas, protams, pietrūkst, bet ģimenes, mazo bērnu un darba dēļ nesanāk bieži aizbraukt. Un arī paši diez vai gribētu pārvākties atpakaļ uz Latviju. Ilze cenšas arī nesekot līdzi Latvijā notiekošajam un politikai, jo tas esot ļoti depresīvi: „Ja es sāku lasīt, kas notiek Latvijas politikā vai ekonomikā, man pilnīgi noteikti vairs negribas atgriezties dzīvot Latvijā diemžēl.” Ilze gan atzīst, ka arī Igaunijā ir korupcija un lietas, kas neapmierina cilvēkus, tomēr tas esot mazākā apjomā.
