„50% vāc sēnes, 50% vāc ogas, daudz mazāk vāc tējas. Liela sēņotāju un ogotāju grupa pārklājās – ja tu lasi vienu, liela iespēja, ka tu lasi arī otru, kas lielā mērā nozīmē, ka cilvēkiem patīk vienkārši atrasties savvaļā, viņiem patīk iegūt savus produktus bez maksas un tas, ka viņiem saglabājās konekcija ar laukiem. Tas daļēji arī ir tas, kāpēc tas Latvijā ir tik izteikti. Grūti atrast citas prakses, kas būtu tik vienojošas visai Latvijas sabiedrībai.”
Grīviņš stāsta, ka ir atšķirība starp latviešiem, kas pārsvarā vāc zināmus un viegli pagatavojamus produktus, un cittautiešiem, kuri ļaujas arī eksperimentiem.
Vēsturiski savvaļas produktu vākšana sākusies kā izdzīvošanas paņēmiens, savukārt mūsdienās tā daudziem kļuvusi ne tikai par vaļasprieku, bet arī par peļņas avotu. Latvijā reģistrēti vairāki uzņēmumi, kas no vācējiem iepērk un realizē meža veltes. Viens no tiem ir neliels ģimenes uzņēmums Valmieras pusē „Cietais rieksts”, kas sezonā iepērk 30 – 40 tonnas sēņu un ogu – gan dārza, gan meža –, sasaldē tās un tirgo. Stāsta uzņēmuma vadītāja Indra Rode:
„Sākotnēji mēs uzsākām šo nodarbošanos ar upenēm un smiltsērkšķiem, tad sapratām, ka tās ražas diezgan svārstās, tāpēc mūsu sortiments ir izaudzis līdz padsmit odziņām, jo vienu gadu vienas odziņas trūkst, otru gadu citas. Tamdēļ ka tas sortiments ir tik plašs, tu vari pielāgoties, ja vienas odziņas nav, tad vairāk būs otra odziņa. Pa lielam sūdzēties nevar.”
Neatkarīgi no meža velšu pielietojuma - vai tās domātas tirdzniecībai, vai pašpatēriņam - vācējiem ir jāprot atšķirt indīgo no ēdamā.
Statistika rāda, ka gadījumi, kad saindēšanās dēļ kāds nonāk slimnīcā, ir ļoti reti un visbiežāk vieglā formā, ar ko tiek galā ģimenes ārsts. No tiem visbiežākais cēlonis ir indīgo sēņu neatpazīšana. Slimību profilakses un kontroles centra dati rāda, ka 2017. gadā bijuši 20 gadījumi, kad cilvēks saindējies ar sēnēm un viens ar ogām. Austrumu slimnīcas Toksikoloģijas nodaļas ārsts Roberts Stašinskis uzsver, ka pavasara sezonā visbīstamākā dabas velte ir bisīte, kas ir sēne, ko viegli sajaukt ar citām, un to iespējams lietot uzturā tikai pēc īpašas apstrādes:
„Cilvēki ir uzmanīgi un tomēr mežā visu pēc kārtas nelasa. Katru gadu mums ir [pacienti] atkarībā no tā, cik ražīgs tas gads. Jo vairāk mežā sēņu, jo vairāk saindēšanās gadījumu. Te būtu vairāk jāuzmanās bērniem, varētu būt īpašība skriet, ņemt visu un paprovēt. Tā kā tas ir audzināšanas darbs - stāstīt, rādīt, paskaidrot. Un to, kas ir aizdomīgs, tam varbūt klāt neejam, nevajag gluži ar nez kādu līkumu iet, bet jāuzmanās. ”
Dakteris stāsta, ka saindēšanās pazīmju ir ļoti daudz, dažādas un atkarīgas no tā, kas apēsts. Vērts paturēt prātā, ka, tiklīdz pamanāt ko neparastu pēc savvaļas produktu lietošanas, nekavējoties jāvēršas pie ģimenes ārsta, jo agrīnā stadijā to var izārstēt, pretējā gadījumā iespējams gūt smagas sekas.
