Kamēr deputāti Rotko centrā Daugavpilī runāja par kanālu uztveršanas problēmām Latgalē, žurnālists Daņils Smirnovs, ņemot talkā vienkāršu aprīkojumu – metru un decimetru antenas un dekoderu bez kartītes, pārbauda kādus signālus Latgalē var uztvert.
Daugavpilī viss kā pēc grāmatas – Latvijas bezmaksas apraides kanālu signāli ir, ārvalstu nav. Taču, braucot tālāk, aina jau cita. Krāslavā, pašā augstākajā punktā antenas neķer vispār nekādu signālu. Bet vēl tālāk kādā Skaistas pagasta mājā, kuras vienīgais aprīkojums ir antena uz jumta un dekoders, var uztvert gan Latvijas, gan arī Baltkrievijas un Krievijas kanālus, tostarp aizliegtos.
"Lūk, mēs varam parādīt – pa televizoru iet kanāls "Rossija", mājās ir virszemes televīzijas dekoders, bet nekādas kartes tajā iekšā nav," saka žurnālists.
Tikmēr pavisam pie robežas – Piedrujā - Krievijas un Baltkrievijas kanālu signāls ir stabils, kamēr Latvijas programmām, kurām būtu jābūt visiem pieejamām, nav pat vāja signāla. Var jau runāt par Krievijas ietekmi, saka vietējie iedzīvotāji, taču Latvijas valsts attieksme, nemaz nenodrošinot sava satura pieejamību, tikai parāda, ka šeit dzīvojošie varai ir vienaldzīgi, viņi secina.
"Latvijas kanālu vispār nav! Lietuviešu kanālus normāli uztver, Baltkrievijas normāli," stāsta kāds vietējais iedzīvotājs.
"Bija mums gadījums pirms vēlēšanām - atbrauca uz Piedruju, prasīja vienai meitenītei, kas mums prezidents, viņa saka – [Baltkrievijas prezidents Aleksandrs] Lukašenko. Bet pareizi, Latvijas televīzijas neredz, bet līdz robežai ir 10 kilometri," viņš pārmet politiķiem.
To, ka tā ir neizdarība, atzīst gan izpildvaras uzraugi Saeimā, gan mediju pārraugs. "Pat ja mēs nerunājam par kādām politiskām aktualitātēm, mēs nevaram izslēgt, ka mums var būt vajadzība mūsu cilvēkiem kaut ko paziņot. Tas nozīmē, ka mēs veselai rindai mūsu iedzīvotāju esam lieguši iespēju uzzināt," atzīst Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāja Inese Laizāne (Nacionālā apvienība).
Neizpratnē ir arī Nacionālā elektronisko plašsaziņu līdzekļu padomes priekšsēdētāja Aija Dulevska-Cālīte. "Diemžēl tehnoloģiski man tā ir pilnīga mistika. Teorētiski skaitās, ka par 99% tiek noklāta visa Latvija. Bet praktiski sanāk tā, ka ir vietas, kur nevar noklāt, un tas ir tīri LVRTC [Latvijas Valsts radio un televīzijas centra] jautājums. Tas ir viņu valstiskais pienākums nodrošināt, lai visi Latvijā redz valsts kanālus," norāda Dulevska.
LVRTC arī labi apzinās, ka ir nenoklātas vietas Latvijā. Tās atzīmētas arī pašu izveidotās kartēs. Taču signāla pastiprināšanai un citiem darbiem esot vajadzīgs finansējums. LVRTC valdes priekšsēdētājs Jānis Bokta saka – bez naudas to nevar izdarīt, tāpat kā par velti nevar ceļus, slimnīcas vai skolas uzbūvēt.
Viņš to saka, neraugoties uz to, ka LVRTC peļņa 2014. gadā bija astoņi miljoni eiro. Lai tomēr jautājumu beidzot virzītu uz priekšu, Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu deputāti šonedēļ vērsās Satiksmes ministrijā, lūdzot sagatavot informāciju par iespējamajiem risinājumiem. Vajadzības gadījumā lūgšot arī premjera iesaisti.
