1995. gadā Sieksātē uzstādīja novērošanas staciju, kas 24 stundas diennaktī sekoja līdzi Krievijas militārā objekta darbībai. Radara uzraudzības sastāvā bija arī Ints Folkmanis.
Viņš rāda fotogrāfijas: 1998. gada 31.augustu viņš gaidīja ar divējādām sajūtām. Bija skaidrs, ka Krievija ievēros solīto un lokatoru noteiktajā laikā izslēgs, taču viņu dīdījis aizdomu velniņš, atceras Ints. Tajā rītā viņš ar dzīves biedri Guntu agri piecēlies un uzreiz devies uz Sieksāti, kur atradās radara novērošanas stacija, vieta, kuru tagad atpazīstam kā „Kalnamuižu. „Pirmie no viesiem ierādās Vides filmu studija. Sākām gaidīt. Ja es pareizi atceros, izslēgšana bija paredzēta desmitos no rīta. Tad pa telefonu saņēmām ziņu, ka izslēgšana pārcelta uz 11:00. Arī 11:00 paziņoja, ka tomēr nē. Tas radīja stresu - kas noticis un vai tiešām izslēgs,” atminas Folkmanis.
12:03 radars apklusa. Par to šaubu vairs nebija, jo radio un televīzijas uztvērējos pazuda tik atpazīstamie trokšņi un sprakšķi, kas bija raksturīgi vienīgi Skrundas un apkārtējo pagastu apkārtnē. Sieksātē šis starojums bija spēcīgi jūtams. „Radara pamata funkcijas bija novērot un konstatēt raķešu startu sektorā no Novaja Zemļa līdz pat Āfrikas ziemeļiem. Attālums 3000 kilometru, no kura varēja konstatēt raķetes tuvošanos. Tā bija agrās brīdināšanas stacija, lai varētu fiksēt raķetes trajektoriju, pasargāt vietu, kur raķete varētu trāpīt un dot vajadzīgo prettriecienu - lidojumā iznīcināt,” stāsta Folkmanis.
Lielākai sabiedrības daļai Skrundas lokators asociējas ar tautā saukto monstru vai lielo balto gulbi. 1995. gada 4. maijā jauno un līdz galam neuzbūvēto Skrundas lokatora korpusu uzspridzināja. Ēka bija būvēta tikai un vienīgi militārām vajadzībām, kur pat nav bijušas normālas kāpnes, lai no tām varētu apskatīt apkārtni. Monstrs bija jālikvidē, uzskata Ints. ”Paldies Dievam, tā stacija netika iedarbināta, jo tās jauda bija septiņas līdz pat desmit reizes lielāka nekā vecā radara jauda, kas bija noslēpts mežos. To tik vienkārši nevarēja ieraudzīt. Kad uzspridzināja jauno radaru, vecā radara vizuālais tēls, arī Skrundas vārds no pasaules, preses un sabiedrības uzmanības pazuda. Kā es smejos, radās caurums peizāžā,” turpina savulaik radara uzraudzības sastāvā strādājušais.
Vietējie gan zināja, ka nekas nav beidzies, jo bija dzirdami jau iepriekš minētie sprakšķi. Radars turpināja strādāt līdz pat 1998. gada 31. augustam. Jau otro gadu šajā dienā Skrundā pulcējas cilvēki, kuri bija saistīti ar radara izslēgšanu. „ Ir jāatceras. Tas bija ļoti nozīmīgs notikums. Tas jau bija signāls, ka te vairs nekas nenotiks. Krievijas armijai ir tikai viens ceļš - uz Austrumiem un Latvijā vairāk nebūs neviens Krievijas regulārās armijas kareivis,” norāda Folkmanis.
Bijušais padomju armijas militārais objekts tagad ir Krievijas pilsoņu īpašums. Savulaik Skrundas radiolokācijas stacijas militāro pilsētiņu izsolē pārdeva par 170 tūkstošiem latu. Ik pa laikam nākas dzirdēt, ka īpašnieki neregulāri pilda savas saistības. Ints Folkmanis stāsta, ka pilsētiņa, kaut arī tiek apsargāta, pakāpeniski iet bojā. „Viss pūst, viss grūst. Ziemā sals izdara savu, ķieģeļi tiek izcilāti. Viss drūp. Tam tā būs būt. Ieaug nezālēs, kokos, krūmos. Man par prieku, tur uzturas savvaļas dzīvnieki un tur putniem ir paradīze,” par agrāk zēlušās militārās pilsētiņas likteni stāsta Folkmanis.
