Valentīnu Petroviču vakcinācija pret Covid-19 neuztrauc. Viņš ir saņēmis abas devas. “Darba dēļ. Eju meža darbos. Vispār pats izlēmu,” sacīja Valentīns.
Viņaprāt, iespējams, citi nepotējas, jo pārāk daudz ziņās stāstot par blaknēm: “Bet kāpēc Daugavpilī bija pikets? Es arī nezinu. Cilvēki negrib potēties. Runā, ka pēc tam paliekot slikti ar veselību.”
Ar Covid-19 slimoja arī Ludmilas dēls. Ārzemēs, jo tur viņš strādā. Pati dzīvo viena un īpaši nebaidās. “Es jau esmu veca. Man tāpat jau uz turieni jātaisās. Uz veikalu, kaut tas ir tuvu, es reizi nedēļā eju. Maskā vienmēr, kā ir noteikts,” pastāstīja Špoģu iedzīvotāja Ludmila.
Tieši Špoģos aprīļa beigās uzstādīja pirmo izbraukumu vakcinācijas mobilo telti. Tas ļāva palielināt vakcinācijas aptveri no sākotnējiem 7% uz 28% visā Višķu pagastā.
“Kareivji bija uzstādījuši. Un visi, kas gribēja, ar “Pfizer” [sapotējās] divas reizes. Viss kārtībā,” zināja teikt vietējā iedzīvotāja.
“Esmu vakcinēts divas reizes. Un esmu pārslimojis arī. Tā kā es iesaku visiem. Jā, es otrreiz negribu! Mana sieva slimoja tā, ka uz slimnīcu vajadzēja vest,” atcerējās Špoģu iedzīvotājs Aldis.
“Grūti pateikt, kas palīdz. Man tētis bija pilnībā pret, invalīds. Sasāpējās zobi. Un tas bija visspēcīgākais arguments. Nācās vakcinēties, lai var zobus salabot, jo zobārste nepieņēma. Viss bija tieši tik vienkārši,” pastāstīja Špoģu iedzīvotāja Jeļena.
Nopirktais cukura maiss līdz ar Jāni brauks uz Kalupi, kur vakcinēti 47% iedzīvotāju. Un Jānis sākumā bijis viens no skeptiķiem: ''Citi domā: ā, pagaidīšu. Es jau arī sākumā ar savu vecomāti ne tā, ne šā. Vēlāk tur visādus brīnumus salasījos, nu, pagaidīsim. Tad atbrauca man no Rīgas bērni un vedekla pateica tā: ja tu negribi redzēt mazmeitas, tad arī nevakcinējies.”
Anatolijs ir vakcinējies. Viņš uzskata, ka pret Covid-19 noliedzējiem jāvēršas asi: “Vajag viņiem parādīt, kā Covid-19 izskatās. Aizvest uz to palātu, lai parādītu, kā cilvēki mokās. Kamēr tas viņus neskar... Bet katram taču ir radi, tuvinieki. Kad tas kādu tiešām skars, tad arī sapratīs.”
Latgales vīri ir tieši. Katram sava galva uz pleciem. Ar to arī jādomā.
“Tas jau atkarīgs tikai no paša cilvēka, vai grib vakcinēties vai ne. Var jau būt, ka valdība kaut ko nolaidusi greizi. Pārāk daudz ir iesūkuši nāsīs,” sacīja Aldis.
“Pašam vajag domāt par savu veselību, tas ir viens. Un otrs – es ar jums runāju, man jābūt pārliecinātam, ka es vesels un es jums neko nenodarīšu. Ļoti vienkārša padarīšana,” norādīja Jānis.
Vietējie pieļauj, ka daudzviet Latgalē, kur līdz ģimenes ārstam vai slimnīcas vakcinācijas kabinetam ir tālu, šādas izbraukumu vakcinācijas varētu pat atkārtot. Vai ar telti, vai ar autobusu. Tā kā asinsdonoriem. Cilvēki ir atsaucīgi, bet tālu no savas sētas braukt nevēlas. Ne pēc cukura, ne vakcīnas.
