''Šeit ir skolas koridors, te ir skolas zvans, vēl dzīvs…'' – Sandra Kļaviņa kopā ar savu vīru, itāli Adriano Karlēzi, vispirms aicina izstaigāt bijušo skolas ēku, kur ļoti daudz kas liecina par to laiku, kad te vēl motika mācības. ''Uziesim augšā, tur bija internāts kādreiz, arī klases, un šeit ir bijušā skolotāju istaba, kuru nupat uzņēma filmā „Mātes piens”, un šis bija direktora kabinets. Šīs visas ir mantas, kas ir palikušas mums par prieku.''
Vienā no klasēm saglabājušies gan albumi, gan dažādi mācību uzskates materiāli, kurus tagad Sandra iecerējusi izvietot topošajā skolas vēstures stendā:
''Man ir doma pie sienām likt, un tādās šaurās vitrīnās es ielikšu visas tās vēsturiskās lietas par skolu un cilvēkiem. Tad, kad būs tā salidošana nākamgad, tad visiem būs interesanti. Jā, nu visu es nespēšu ielikt izstādē, bet es izvēlēšos ar kāda palīdzību, jo man vajadzēs kādu, kas palīdz, kas runā un lasa krieviski, jo daudz materiālu ir krievu valodā. (..) Es gribu tā, lai viss gaitenis ir ar skolas vēsturi.''
Skolas zāle tagad iekārtota tā, lai te varētu notikt dažādi pasākumi.
''Šeit mums ir zāle, kur varam rīkot vakariņas, koncertus. Varētu to sakopot tā, ka
mēs gribam paturēt to ēkas garu – kā izglītības vietu, un tā izglītība ir gan intelektuāla, gan garīga, gan par mākslu, – visādos veidos, kā var cilvēks augt.''
Sandra ir Austrālijā dzimusi latviete, viņas vecāki emigrācijā devušies 1943. gadā, esot svešumā, ģimenē tika saglabātas latviskās tradīcijas un arī valoda.
''Nevar iedomāties latvietis, kas ir dzimis Latvijā, kā mūs, tos trimdīšus, audzināja, it sevišķi tā pirmā daļa, kas aizbrauca, – tās sabiedrības bija tik ciešas, tik stingras! Man, piemēram, – mājās es nedrīkstēju angliski runāt, man bija jārunā latviski, tas pusaudzim bija... nu tā. Bet tomēr es pateicos mammai, ka viņa mani piespieda un es varu brīvi darboties šeit.'' – Sandra stāsta, ka, lai gan dzimusi un augusi Austrālijā, visu laiku ir zinājusi, ka dzīvos Latvijā, un par šo soli viņa izšķiras, satiekot Romā Adriano.
Sandra atceras: ''2012. gadā mēs ar Adriano atbraucām uz Rīgu, uz Jāņiem, viņam ļoti iepatikās šī lieta par Jāņiem un daba, un vispār Latvija. Viņš man visu laiku saka – brauksim uz Latviju, brauksim uz Latviju, un tā mēs 2015. gadā atbraucām ar visām mantām, ar suņiem, ar kaķiem, ar visu ko, un sākām biznesu.''
Tagad Sandrai un Adriano ir itāļu restorāns Rīgā, bet par savām mājām viņi abi sauc Lādes skolu:
''Mēs iemīlējāmies skolā! Jo te ir ļoti, ļoti fantastiska aura! Mēs gribam dalīties ar šo ēku, ar šo bijušo skolu ar vietējiem cilvēkiem. Kāpēc tas mums jādara? Adriano saka – tie, kas nedalās, tiem nav nekā.''
Sandra sola – nākošajā vasarā būs jau skolas vēstures izstāde un būs arī skolas absolventu salidojums.
