Lāčplēša diena atsauc atmiņā vienu no sarežģītākajiem posmiem Latvijas vēsturē. Lai gan jau bija pasludināta valsts neatkarība, tās teritorijā joprojām atradās vācu un krievu bruņotie spēki. 1919.gada novembrī notikumu gaitu izšķīra ne vien ticība, pašaizliedzība un sabiedroto palīdzība, bet arī pārliecība, ka tikko izveidotā valsts nav tikai nejaušs pārpratums un īss vēstures mirklis, uzsvēra Kļaviņš.
Valsts neatkarība tika nosargāta gada tumšākajā mēnesī, kad, sastopoties ar tumsu, bija divas izvēles - ļauties tai, vai stāties pretim. Latvijas tauta izvēlējās stāties pretim tumsai un nodomiem, kas nebija taisna prāta noteikti, sacīja virskapelāns. Viņš uzsvēra, ka robežsituācijā starp dzīvību un nāvi cilvēks apjauš patiesās vērtības, ļauj atskārst, ka dzīves jēga nav būt bagātam vai slavenam un labāko universitāti beigušam.
Brīvība prasa upurus un zaudētas dzīvības, taču ilgas pēc cilvēcības nespēj izkliedēt pat nāve un kara lielākās šausmas. Tomēr brīvību no ļaunuma un nežēlības nevar iegūt ar naidu, uzsvēra Kļaviņš. Tumsa nevar iznīcināt tumsu, ienaidu nevar kliedēt ar ienaidu, bet gan ar mīlestību, virskapelāns atgādināja savulaik Martina Lutera Kinga teikto.
Latvijas gaišākai nākotnei dievkalpojumā lūdza atbrīvot tautu no kurnēšanas gara, atjaunot darba tikumu un stiprināt ticību uzplaukumam.
Virskapelāns Kļaviņš sprediķa izskaņā citēja Ojāru Vācieti:
"Šo pašu svētāko
tu neaizmirsti,
vai celies debesīs,
vai jūras dzīlēs nirsti,
vai draugu pulkā
dali savu prieku,
vai viens pats satiecies
ar pretinieku –
tu esi
Latvija!"
Dievkalpojumā, klātesot valsts augstākajām amatpersonām, aizlūdza par karavīriem, kas atdevuši dzīvību par Latviju, kā arī par visām valstīm, kur pašlaik notiek karadarbība un bruņoti konflikti.
Latvijas armija 1919.gada 11.novembrī padzina no Rīgas pulkveža Bermonta karaspēku, ierakstot svarīgu lappusi valsts brīvības cīņās.
