Gunārs Kusiņš pirmo reizi Saeimas namā ienāca 1990. gada augustā un atceras, ka toreiz gaiteņos bijuši sarkani paklāji un parlamenta mājā viņu ievedis Valdis Birkavs. Uz interviju Kusiņš atsteidzas jau no Satversmes tiesas, kur bijis nodot mērus tiesneša mantijai. Pielicis roku Neatkarības deklarācijas tapšanai, bijis klāt daudzos politiski nozīmīgos notikumos un sekojis līdzi likumu pieņemšanai, viņš pieņēmis lēmumu amatu atstāt.
Kusiņš vienmēr agrāk nēsāja līdz kabatā Satversmi un Saeimas Kārtības rulli, lai nepieciešamības gadījumā to uzreiz varētu uzrādīt. Tagad viņš no šī paraduma atteicies, jo žaketēm plīsušas kabatas. Neviena Saeimas sēde nenotiek bez Kusiņa klātbūtnes. Līdzko ir kāda atkāpe no Kārtības ruļļa viņš to norāda Saeimas priekšsēdētājam. Kusiņa pienākums ir ne tikai sekot līdzi likuma pieņemšanai, bet arī raudzīties, lai tiktu ievērota procedūra.
Līdzšinējais Saeimas Juridiskā biroja vadītājs allaž bijis korekts. Viņš vairījies kādu publiski kritizēt, vai izpaust kādu amata noslēpumu. Vismaz reizes desmit tagad esot bijis jāskaidro, ka darbs Satversmes tiesā nebūs pāriešana pretējā pusē.
Pēc ceturtdaļgadsimta darba parlamentā Kusiņš atklāj, ka zina, kuri ir labi deputāti un krietni iepazinis arī politikas aizkulises.
Atstājot amatu, Kusiņš uzsver, ka viņa trumpis ir bijuši viņa vadītā biroja kolēģi. Viņš jau tagad skaidri zinot, ka nekad nerakstīs memuārus. Atstājot amatu Saeimā, Kusiņš allaž paliks redzams savā līdzšinējā darbavietā Jāņa Mitrēvica gleznā Saeimas bibliotēkā.
