„Es ceru, ka sešos mēnešos mūsu valsts Eiropā kļūs atpazīstamāka. Tas vienlaikus ir uzdevums arī ministriem - sakoncentrēties darbam. Katrā ziņā es to vērtēju pozitīvi,” šādu viedokli pauž liepājniece Rode Leja.
Savukārt Jānim, kurš, ekipējies ar makšķerēšanas rīkiem, dodas mājup no copes, par Latvijas prezidentūru esot maza saprašana: „Man tur ir galīgi tumša bilde. Es jums saku skaidri un gaiši. Es to joku nesaprotu, kāpēc tas domāts un kāda tam jēga. Es televīziju tikpat kā neskatos, jo tur nav ko redzēt. Nu, skatos tikai dokumentālus raidījumus, tie man patīk. To pārējo fleitēšanu, nudien nē.”
Cits skatījums uz Latvijas prezidentūru Eiropas Savienībā ir liepājniecei Ivetai: „Atbildīgām personām jādara viss, lai būtu kāds labums. Arī mums būs kāds labums, ja atbildīgās amatpersonas gudri rīkosies. Tikai vajag to izmantot.”
Gados jaunais liepājnieks Roberts nav īpaši iedziļinājies šajā jautājumā, taču viņam ir savs viedoklis par Latvijas potenciālu starptautiskā vidē: „Latvijai vajadzētu kaut ko darīt vairāk, tieši prezidenta kungam, lai mūs prezentētu. Es dzirdēju par Pasaules ekonomikas forumu, kur uzaicinātas valstis, arī Lietuva, bet Latvija nav uzaicināta. Tas ir liels traips Latvijai. Viņam ir jāuzlabo savs tēls, valodas zināšanas. Tas ir Bērziņa nopelns, ka Latvija nav uzaicināta.”
Lauku cilvēkiem viedokļi ir līdzīgi. Vieni uzskata, ka Latvija būs tikai ieguvēja, tikmēr citiem par Latvijas prezidentūru ir skeptiska nostāja.
„Latvija parāda sevi. Tas man ir svarīgi, es lepojos, ka Latvija pārstāv Eiropu. Pasaulē atpazīstama. Tas ir galvenais, lai es varētu lepoties par Latviju,” saka Nīcas iedzīvotāja Ināra Plikatus.
Tikmēr nīceniece Ilze par Latvijas prezidentūras nozīmi nav īpaši aizdomājusies: „Nepievēršu Eiropas lietām pārāk lielu uzmanību. Ko tad nu vairs, nekas nav līdzams. Es vispār biju pret Eiropas Savienību. Ja reiz notiek, tad lai notiek, cerams, ka labi.”
Nīcas iedzīvotāja Anna velta šim notikumam latviešu literatūras klasikas pērles: „Jo pliks, jo traks. No sākuma teica, ka viss notiks Gaismas pilī, tagad vēl muzejs pa kaut kādiem 50 tūkstošiem iznomāts. Tā tur ir, daudz un dikti, pašiem naudas nepietiek. Ja mēs tagad stāstam anekdotes par malēniešiem, tad mūsu mazmazbērni stāstīs anekdotes par mums.”
