Vasarā vietējā - Latvijā ražotā - produkcija ir lielā cieņā: gadatirgos un pilsētu svētkos blakus pīrāgiem, klūdziņu groziem un dzintara krellēm arvien biežāk ieraugāmi arī Latvijas vīndaru ražojumi. Un, lai gan Eiropas Savienība ir aizliegusi no ogām raudzētu dzērienu dēvēt par vīnu, plašais ogu klāsts ļauj eksperimentēt ar smaržām un garšām.
''Mums ir pieneņu ziedu vīns, bērzsulas vīns, protams - aronijas, ērkšķogas, jāņogas, avenes, upenes - tās jau tādas pierastas lietas...'' – saka vīndare Evija Kopštāle.
Arī Ventspils muzejs šogad ielicis savu vīnu: no skābajiem ķiršiem, saldajiem melnajiem ķiršiem un upenēm. Bet pie pils dienvidu sienas sastādīti vīnogulāji.
''Man liekas, ka Latvijā vīndari jau ir tādi mākslinieki un brīvdomātāji, ka viņi nav aizmirsuši nevienu ogu! Viņi nav aizmirsuši tomātus un pienenes un ceriņus, un ko tik vēl neesmu dzirdējis, ka taisa! Man gan patīk pieturēties pie drusku tradicionālākām ogām - pie brūklenēm, upenēm, ērkšķogām. Rabarbers laikam ir dārzenis - tātad arī dārzeņu vīns!'' uzskaita Mārtiņš Sants.
Nākas secināt, ka šobrīd Kurzemē ir liels skaits vīndaru - Kuldīgā, Aizputē, Abavā, Durbē.
„Nevar uzražot vīnu kaut kā, viņam ir jābūt kvalitatīvam - tu jau nes savu vārdu!'' uzskata vīnziņa mācekle Dana Spunde.
Vīndarītavas darbinieks Valdis Locs zina teikt, ka Rīgā iecienīti esot sausāki vīni, laukos jautā pēc aveņu, upeņu saldajiem vīniem:
''Upene ir Latvijas vīnoga, jo tā satur pilnu garšas buķeti - ja tā vīna pudele tiek noturēta trīs gadus, tad viņa sasniedz maksimālo garšu!''
Mājās taisītam vīnam gan esot viena kopīga īpašība - tas ilgi nemēdzot pagrabā uzglabāties. Parasti pavasarī jau sāk pietrūkt, šķelmīgi smejas Kurzemes vīna darītāji. Bet Ventspils ordeņa pils vīnu, kas ielikts augustā, patiešām varēšot degustēt pēc gada - tā sola muzeja darbinieki.
