15 gadu laikā braucot ekspedīcijās pa visu Latviju, Kursīte novērojusi, ka notiek atgriešanās pie latviešu mājām: „Vēl nepietiekoši, bet tomēr pamanāmi.” Piemēram, Stopiņu novadā saglabājušies vairāki izcili koka arhitektūras paraugi. Daudz tādu ir arī attālinātās vietās, kur cilvēki ne vienmēr apzinoties šādu māju vērtību.
„Mani iepriecina, ka jaunās paaudzes latvieši un ne tikai apzinās – ja viņi būvē savu māju, tā nevar būt paviršā, nezin kā sagatavoti guļbūvei baļķi, kāds pēc tam sāk plaisāt. Ir jādabū īsts meistars vai pašam jāiemācās celt. Un tad tu iekārto drošu mitekli – ne tikai fizisku, bet arī garīgu patvērumu,” saka Kursīte.
„Nevar, protams, rijā šodien dzīvot. Bet visam, kas reiz bijis, var atrast savu iederīgu vietu. Un tad mēs būsim Latvijā interesanti ne tikai ar dabas jaukumiem, bet arī izcilo saglabāto vai atjaunoto koka arhitektūru.”
Savas jaunākās grāmatas „Latvieša māja” ievadā raksta folkloras un tradīciju pētniece Janīna Kursīte raksta: „Mājas celšana, tās uzturēšana, apkārtnes izkopšana ir svarīga daļa no cilvēka patības. (..) Tautas arhitektūrai ir tāda pati vērtība, kāda ir latviešu dainām, pasakām, ticējumiem, tāda pati kā tautastērpiem, kā tautas ēdieniem un dzērieniem to veselumā.”
Apjomīgajā pētījumā Kursīte uzklausījusi vairāk nekā simt teicēju no dažādām Latvijas malām, meklējot atbildes, ko par latvieti pastāsta viņa māja, kā caur tradicionālo koka arhitektūru atklājas latvieša dvēsele, kas kopīgs šķietami tik dažādajām koka mājām Latvijas novados un kāda nozīme tautas celtniecībā ir folklorai un mitoloģijai.
Biezo grāmatu veido gan Janīnas Kursītes apcerējums folkloristes acīm par latvieša māju, ainavu, mājvārdiem, skaitļu un krāsu simboliku un daudzām citām tēmām, gan apjomīga koka arhitektūras terminu vārdnīca jeb vārdene.
Jau ziņots, ka piektdien pārpildītā Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes zālē notika grāmatas „Latvieša māja” atvēršana.
