Latvijas Televīzijas (LTV) raidījumā “4.studija” vērsās ceturtās klases skolēna tēvs. Pēc koptesta nodošanas atklājās – kāds no bērniem ir inficējies ar kovidu, un, tātad, visiem jānodod tests individuāli. “Vecākiem bija jādodas uz skolu pakaļ šiem te siekalu testu paraugiem, ko noņemt. Bet uzreiz tika pateikts – atvainojiet, bet pašiem ir jāved uz laboratoriju. Ja laboratorija ir blakus, tad jau viss ir kārtībā, tur laika patēriņš minimāls un līdzekļi arī nekādi, bet, ja laboratorija atrodas 15, 20, 30 kilometru attālumā, tad parēķiniet, cik tas iznāk!” sacīja vīrietis.
Vecākiem daudz pareizāks šķiet modelis, ko īstenoja mācību gada sākumā, kad skolās tika nodrošināti individuālie siekalu testi, kas arī skaidri un gaiši norādīja, kurš bērns klasē ir inficējies.
Veselības inspekcijas Plānošanas, analīzes un projektu vadības nodaļas vadītāja Alla Nogotkova norādīja, ka, izmaksu un laboratoriju kapacitātes dēļ, individuālos testus pašreiz nevar atļauties. Tātad – testu jānodod visai klasei kopīgi, un, ja tajā atklājas inficēta skolēna siekalas, tests ir jānodod visiem bērniem atkārtoti 36 stundu laikā.
“Omikrons atšķirībā no Uhaņas klasiskā vīrusa ātrāk izdalās no organisma. Visa tā rutīnas skrīninga galvenā ideja ir tāda, ka mēs testējam, atrodam inficētas personas, viņas tā kā izolējam un nosakām kontaktpersonas, kas ar viņām kontaktējās un var saslimt tuvākajā laikā. Ja mēs to visu ātrāk izdarām, tad mēs ātrāk pārraujam to infekcijas tālāku izplatīšanu.
Bet tagad, es saprotu, reālajā situācijā, ja skola nepalīdz šo te testu savākšanā un transportēšanā, tad droši vien tās 36 stundas netiek ievērotas,” skaidroja Nogotkova.
Kuram jāuzņemas atbildība un jānogādā bērna siekalu paraugs laboratorijā – skolai, pašvaldībai vai vecākiem jātērē savs laiks un līdzekļi? Ceturtās klases skolnieka tēvs aprēķinājis, ka, braucot no savas dzīvesvietas, vidēji 70 līdz 80 kilometru viņš nobraukā tikai tādēļ, ka jādodas uz laboratoriju.
Testu nogādāšana laboratorijā, vadoties pēc Ministru kabineta noteikumiem, būtu jāorganizē pašvaldībām, ne mācību iestādēm vai vecākiem. Laboratoriju kurjers testu paraugus paņem vien reizi nedēļā. “Ja otrdien paņemts tests, trešdienā ir atbilde, ka tas ir pozitīvs, tad tikai nākamajā otrdienā var kopā ar kurjeru nodot tos siekalu testus, ja speciāli to kaut kā neorganizē. Ir tā problēma, ka varbūt pēc tik ilgām dienām tur vairs nevarēs atrast vīrusa RNS,” atzina Nogotkova.
Izglītības un zinātnes ministrijā (IZM) skaidroja – ja klases koptestā atklāj kovidu, tad individuālos testus var nogādāt mācību iestādē, un iestādei jāuzņemas rūpe par analīžu nogādāšanu laboratorijā.
“Laboratorijas saka, ka ir ļoti garas rindas un viņiem ir izdevīgāk, ja skolas savāc tos stobriņus. Tanī reizē, kad notiek tests, viņus aizved kopā un notestē arī individuālos. Tātad, šobrīd ir tā, ka vecāki, ja bērns ir kontaktpersona vai viņš ir apslimis, protams, var viņam nelikt iet uz skolu un nest šo stobriņu. Vecāks vai kāda cita persona to stobriņu var aiznest uz skolu.
Skola savāc, un tad viena vai vairākas klases kopā nogādā laboratorijā,” sacīja IZM sabiedrisko attiecību speciālists Jānis Aizpors.
Janvāra pēdējā nedēļā četrās Latvijas laboratorijās tika veikti 48 178 tā saucamie pūļa testi, 4901 no tiem izrādījās pozitīvs. Pieņemot, ka klasē mācās aptuveni 20 bērnu, tie varētu būt vairāk nekā 98 tūkstoši skolēnu. Veselības inspekcijā un IZM uzsver, ka, lai pārvarētu kovida krīzi un varētu bez lieka stresa dzīvot gan vecāki, gan arī pedagogi, testu nogādāšana laboratorijā būtu jāveic kopīgiem spēkiem, iesaistoties ne tikai vecākiem, mācību iestādēm, bet arī pašvaldībām.
