Kultūršoks

Kultūršoks. Vai Latvijai ir vajadzīga Teoloģijas fakultāte LU?

Kultūršoks

Kultūršoks

Kultūrizglītības pedagogi Rīgā jau gadiem nesekmīgi cīnās par «skolotāju atlaidēm» transportā

Sākotnējā neiekļaušana kopējā skolotāju algu reformā ir tikai viens no aspektiem, kurā kultūrizglītības pedagogi jūtas diskriminēti. Jau vairāk nekā 10 gadus tie Rīgas skolotāji, kuri izglīto topošo Latvijas mūziķu,  mākslinieku un dejotāju paaudzi, cīnās par atvieglojumiem braukšanai Rīgas sabiedriskajā transportā. 

Taču Rīgas dome viņiem tos atsaka, neskatoties uz to, ka lielākā daļa šo skolotāju paši ir rīdzinieki, viņi izglīto rīdziniekus un viņu iedzīvotāju ienākumu nodoklis no viņiem izmaksātajām algām nonāk Rīgas pilsētas kasē.  

Rīgā ir 103 Rīgas pašvaldības vispārizglītojošās skolas, Izglītības un zinātnes ministrijas paspārnē darbojas un Rīgā atrodas trīs koledžas un tehnikumi, divas profesionālās vidusskolas un viena arodskola. Tāpat Rīgas vārdu nes sešas Kultūras ministrijas pārraudzībā esošas profesionālās vidusskolas - Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola, Rīgas Doma kora skola, Rīgas Horeogrāfijas vidusskola, Emīla Dārziņa mūzikas vidusskola, Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskola un Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskola.

Bet galvaspilsētas sabiedriskajā transportā par īpašajām skolotāju cenām brauc vienīgi pašvaldības pārziņā esošo vispārējās izglītības skolu skolotāji. Naudu 500 kultūrizglītības skolotājiem Rīgas kasē neizdodas atrast jau gadu desmitiem.

Ilgnese Avotiņa ir Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolas mazās skolas vadītāja. Pedagoga darba stāžs 34 gadi. Zaļā mape, kur saglabāta skolas sarakste ar dažādiem kultūras ministriem un Rīgas domes pārstāvjiem par braukšanās atvieglojumiem galvaspilsētas sabiedriskajā transportā, liecina, ka pusi darba mūža viņa pavadījusi cīņā par šādu iespēju.

“Mūsu jautājumu solīja risināt jau Karina Pētersone, izprotot un saprotot šo netaisnību, bet neko darīt nevar. Tālāk arī Dainis Īvāns [savulaik Rīgas domes Kultūras komitejas vadītājs] pilnībā izprot mūsu problēmu, bet diemžēl nevar nekā palīdzēt.  Arī skolu valdes vadītājs Guntis Helmanis norāda, ka neesam Rīgas domes pašvaldības skola un neko nevar risināt. Tālāk 2012. gads, atkal par to pašu jautājumu. [Kultūras ministre] Sarmīte Ēlerte arī solīja palīdzēt risināt, bet nu nomainījās ministri. Un arī [RD Kultūras pārvaldes vadītāja] Diāna Čivle izprata problēmas būtību, bet esam tur, kur esam,” stāsta Avotiņa.

Rīgas Doma kora skolas latviešu valodas skolotāja Iveta Šimkus atzīst: “Nē, tur nekas nedarbojas, es pati esmu rakstījusi kādas 20 vēstules pa šiem gadiem. Es strādāju 20 gadus šajā skolā, kā sākām tās rakstīt. Tā bija tikai atrakstīšanās.”
 
Šimkus skolēni guvuši augstākās vietas Rīgas pilsētas un valsts mēroga olimpiādēs. Pašas bērni - Vestards un Aurēlija - ir starptautiski atzīti pianisti. Bet pilsētā, kur norit viņas skolotājas darbs un dzīve, Šimkus nejūtas līdzvērtīga pedagoģe tiem, kuriem šajā gadījumā laimējies būt Rīgas pašvaldības skolu darbiniekiem.

“Šī attieksme pret kultūrizglītību man saistās, es atvainojos par tādu metaforu - šī sistēma ir kā novārdzināta, knapi dzīva vistiņa, kas dēj zelta oliņu, un šī zelta oliņa ir mūsu izglītības audzēkņi, kas pasaulē ir sasnieguši daudz, un es domāju,  ka viņu izdarītais Rīgas un Latvija vārda spodrināšanā ir daudzkārt lielāks nekā tas, ko dara politiķi,” saka Šimkus.

Rīgas Doma kora skolas arodbiedrības vadītāja Aija Ziņģīte iepriekš, strādājot arī kādā pašvaldības skolā, izbaudīja braukšanas maksas atvieglojumus.

 “Tad, kad tas viss beidzās, tad es vienkārši redzēju to starpību, cik es iztērēju tajā transportā. Drausmīgi, vienkārši drausmīgi!” saka Aija Ziņģīte.

“Un es nedomāju, ka man kā skolotājai, ja es daru savu darbu,  būtu vēl  jādara kultūras darbinieku arodbiedrības vadītāja darbs, kas ir [Alda] Misēviča kunga darbs, ka man būtu jādara kultūras ministra darbs, kuram būtu jāvienojas ar [Rīgas mēru] Nilu Ušakovu par to, lai šie atvieglojumi būtu. Kāpēc man jādara viņu darbs? Un Nilam Ušakovam es ieteiktu vairāk rūpēties par cilvēkiem, kas dzīvo Rīgā, un par pedagogiem, kas veido nākamo Rīgas paaudzi, nevis par saviem kaķiem!” uzsver Ziņģīte.

Latvijas Kultūras darbinieku arodbiedrību federācijas vadītājs Aldis Misēvičs savukārt saka, ka “šī tēma jau pieder pie kategorijas “nebeidzamais stāsts””.

“Es ieskatījos dokumentos, tā cīņa notiek jau kopš 2003 gada.  Manuprāt, loģisks risinājums būtu, ka Rīgas dome veic grozījumus savos noteikumos, papildina viņus, visi par to nobalso, grozījumi stājas spēkā, un ir oficiāls pamats iekļaut šajā sarakstā arī šīs piecas skolas, kas atrodas Kultūras ministrijas pakļautībā,” saka Misēvičs.

Pašreizējā kultūras ministre Dace Melbārde (Nacionalā apvienība) pieļauj, ka “acīmredzot tie ir tīri pragmatiski skaidrojumi - lai varētu piemērot šī atlaides, “Rīgas satiksmei” gadā tie būtu 200 000 eiro”.

“Kultūras ministrija turpinās runāt arī ar Rīgas domi, ka arī kultūrizglītības skolas ir šīs pilsētas pedagogi, kas šeit dzīvo un izglīto. Un nebūtu pareizi šos pedagogus apdalīt tikai tāpēc, ka tās ir valsts skolas,”  sola Melbārde.

Rīgas domē, šķiet, steigu jautājuma risināšanā neizjūt.

Rīgas domes priekšsēdētājs Nils Ušakovs (“Saskaņa”) skaidro, ka pašvaldība sadala -  pašvaldības iestādes, valsts un privātās iestādes. “Šajā gadījumā mēs dodam atlaides pašvaldības darbiniekiem. Un tas nav saistīts ar to, vai viņi maksā vai nemaksā nodokļus, vai ir vai nav rīdzinieki. Ļoti liela daļa no pedagogiem, kas strādā Rīgas skolās, nav Rīgas iedzīvotāji. Mēs dodam Rīgas pašvaldības skolu darbiniekiem. Nākamais mūsu plāns ir attiecīgi pašvaldības bērnudārzi, skolas tehniskais personāls, tālāk varam skatīties uz privātajiem bērnudārziem un tad uz valsts mācību iestādēm,” atklāj mērs.

Pirms dažiem gadiem palīdzīgu roku Rīgas domē Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolas pedagogiem bija piedāvājis deputāts Jurģis Klotiņš (Nacionālā apvienība). Pat iegūtais Tiesībsarga biroja atzinums, ka šāda prakse norāda uz valsts Satversmē ierakstītā tiesiskās vienlīdzības principa pārkāpumu, rezultātu nav devusi. Viņaprāt, vainojams politiskās gribas trūkums, ko varētu rosināt vēl aktīvāka skolu un Kultūras ministrijas iesaistīšanās. Turklāt nevienlīdzību pret izglītības iestāžu kopumu Rīgā pagaidām izjūt ne tikai pedagogi, bet arī skolēni un viņu vecāki.

 “Konkrēti, ja runājam par saistošajiem noteikumiem Nr. 180, kas paredz brīvpusdienas sociālo pabalstu Rīgā deklarēto mazturīgo un trūcīgo ģimeņu bērniem izglītības iestādē, kas mācās Rīgas pašvaldības iestādēs. Diemžēl šie  noteikumi nav attiecināti uz Kultūras ministrijas un Izglītības un zinātnes ministrijas izglītības iestādēm. Gada sākumā bija dati, ko man deva Labklājības departaments, ka ir trīs bērni, kas ir šādā specifiskā situācijā un mācās Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolā,” saka deputāts.

Kad opozīcijas deputāts Jurģis Klotiņš bija rosinājis tomēr bez maksas pabarot tos trīs bērnus, kas mācās vienā no Rīgas mūzikas vidusskolām un nāk no trūcīgām ģimenēm, Rīgas domes Sociālo jautājumu komisijas vadītāja bija rosinājusi norādīt šiem bērniem ceļu uz tā saucamajām zupas virtuvēm.

“Līdzšinējā pieredze rāda, ka līdz šim tikuši atbalstīti ļoti neliela daļa opozīcijas priekšlikumu. Šeit tas dalījums pozīcijā un opozīcijā ir daudz krasāk izteikts, nekā tas ir Saeimā. Tādu darba stilu diemžēl izvēlējusies pašreizējā domes vadība. Ļoti nodalīt savējos no ne-savējiem no opozīcijas,” atzīst Klotiņš.

Kamēr dalījums savējos un ne-savējos turpināsies, skolotāji sola turpināt jau ierastās protesta formas - censties tikt pie atvieglojumiem braukšanai sabiedriskajā transportā,  izmantojot tikai sev zināmas viltības, kā arī ietaupīšanas metodes, kas zināmas ikvienam.

“Tā kā ir šāda situācija, ka atvieglojumu nav, bet Rīgai nodokļus maksājam un “Rīgas satiksmi” uzturam, tad es pie jebkuras iespējas braucu sabiedriskajā transportā par zaķi un nekaunos par to, un man nav ne mazāko sirdsapziņas pārmetumu, un es turpināšu to darīt, kamēr nebūs šo atvieglojumu,” sola Aija Ziņģīte.
 

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti