"Roku rokā" – uz vienas skatuves profesionāli Latvijas un Ukrainas mūziķi, kas skatītājus iepazīstina ar kopīgi radīto laika posmā no 24. februāra. Tāda iecere bija Kuldīgas novada kultūras darbinieku izveidotajai koncertu sērijai. Vienā no koncertiem uz skatuves pianiste Evija Auziņa, vijolniece Ņina Hanetska un Darja Ļeļeko ar ukraiņu tradicionālo mūzikas instrumentu – bandūru.
Ļeļeko stāstīja: "Es pat nevarēju iedomāties un paredzēt, ka man te izvērsīsies tāda radošā darbība, ka te skanēs mūsu nacionālais instruments. Es esmu ļoti pateicīga Kuldīgai par to, ka producente izšķīrās par šādu eksperimentu. Es daudz strādāju pie materiāla, aptaujāju cilvēkus, ko latvieši dzied svētkos."
Pateikties par sniegumu koncertos, labdarības organizācija "Tabitas sirds" aicināja ar ziedojumiem, kas, turpinot mērķi "Roku rokā", sagādātu pārsteigumu tiem Ukrainas bērniem, kas no kara šausmām patvērušies Kuldīgas novadā.
Un aicinājumam atsaucās ne tikai ziedotāji koncertos, bet dažādas ikdienā nepieciešamās preces dāvināja uzņēmumi, mācību iestādes, individuāli iedzīvotāji, un svētku laikā "Tabitas sirds" mājvietā gluži kā rūķu darbnīcā – viss sanestais jāsašķiro, bet saziedotā nauda pārvēršas saldumos. Pavisam prieks jāsagādā 66 bērniem.
"Tabitas sirds" projekta vadītāja Kuldīgas novadā Vineta Brūdere-Sedliņa atzīmēja: "Arī šeit mēs esam piegājuši ļoti individuāli, jo mēs zinām bērna vecumus, dzimumus, puisis, meitene. Tajā būs attiecīgi higiēnas lietas, rotaļlietas arī būs. Mēs vēlamies viņiem būt tuvāk kā ģimenei, ka tieši personiski tiek sagatavota dāvana."
Kuldīgas novadā Ukrainas iedzīvotāji dzīvo gan individuāli īrētos mājokļos, gan kopīgās mītnes vietās. Īsi pirms Jaunā gada ar dāvanām Ziemassvētku vecītis piestāja Kabiles pagastā. Te bērnudārza telpās dzīvo 23 cilvēki. Svētkiem viņi gatavojušies, paši rotājuši eglīti. Un arī dzejolīši vai dziesmas nebija kabatā jāmeklē ne maziem, ne lieliem.
Kara bēgle no Zaporižjes apgabala Enerhodaras Anžela Davidjuka pauda: "Viss ir brīnišķīgi, paldies, es esmu pateicīga jūsu tautai par to, ka mūs, ukraiņus, tā pieņem. Vispār mēs to negaidījām, kad šurp braucām, mēs braucām prom no kara, mēs gribējām, lai pār bērnu galvām nešautu, lai viņiem būtu labs, laimīgs, mierīgs Jaunais gads, pats galvenais mierīgs Jaunais gads. Jums liels paldies, ja ne jūsu viesmīlība, mēs… Nezinu, ilgi un grūti braucām, beidzot esam klusumā."
