„Sākumā mani mamma atveda un pēc tam mani policija atveda. - Tu ej uz skolu? – Nē. - Kāpēc? - Es pametu skolu dēļ puiša, es šogad atsākšu. Pie mātes bija visas manas mācību grāmatas un viņa man teica, ka neko neatdos, kamēr es neatgriezīšos mājās.”
Tā iesākas saruna ar smalkas miesas būves meiteni ar tumši rozā matiem, mājas apģērbā, ērti iesēdušos krēslā. Viņu sauc Eva un viņai ir tikai 16, bet krīzes centrā nonākusi jau otro reizi. Krīzes centrs ir kā otrā iespēja pēc aiziešanas no mājām, kad klaiņot pa ielām kļūst smagi. Termins ielu bērni pāris gadus ir miris, taču bērni, kas dzīvo ielās palikuši, to apstiprina arī krīzes centra "Marsa gatve" vadītāja Rita Krinberga.
"Tie ir ne tikai tie bērni, kas atrodas uz ielām. Tie ir bērni, kuriem ir ļoti slikti sadzīves apstākļi," viņa stāsta.
"Tās ir ģimenes, kas izliktas no dzīvokļiem un dzīvo sociālās mājās, ne jau labās, bet tajās, kas ir kopmītnes tipa, kur bērnam nav kur nomazgāties, viņam nav savas vietas, respektīvi, kur mācīties. Viņš var būt vecāku apgādībā, bet justies vientuļš, arī to pēc vienas no definīcijām var skaitīt kā ielu bērnu. Viņam nav jādzīvo uz ielas, bet viņš neiet uz skolu, viņam ir konflikts pašam ar sevi, ar saviem tuvajiem," atklāj krīzes centra vadītāja.
Par pēdējā laika spilgtāko gadījumu, kas raksturo pa ielām klaiņojošus vai riska ģimenē augošus bērnus, stāsta krīzes centra sievietēm un bērniem “Māras centrs” sociālā darbiniece Zane Gutberga:
„12 gadi, manuprāt, viņai bija. Līdz tam viņai gadu bija klaiņošanas pieredze. Mamma atradās Īrijā un atrodas vēl joprojām, strādā. Un aprūpe bija tēvam, tēvs bija precējies otrreiz. Ģimenē sākās konflikti un meitene sāka no mājām bēgt. Tēvs ar situāciju netika galā, uzrakstīja bāriņtiesai iesniegumu, ka viņš no meitenes atsakās, līdz ar to meitenei bija ievietošana ilgstošā aprūpē, bet viņa klejoja un tad viņa nonāca policijas redzeslokā un nonāca pie mums. Man liekās, ka mums jau bija jābrauc uz skolu uz pārrunām, un tad kaut kādu dienu pirms tam viņa aizbēga.
16 gadīgā Eva ir tikai viena no 150 bērniem un jauniešiem, kura ir nonākusi Valsts policijas uzskaitē, taču, ja jaunietis ir izmanīgs un netiek noķerts ielās vismaz divas reizes, viņš policijas statistikā nenonāk, tāpēc Rīgas pašvaldības bērnu un jauniešu centra direktors Kaspars Jasinkevičs uzsver, ka šādi klaiņojošo bērnu un jauniešu skaitam ir tendence pieaugt.
Lai gan šobrīd nav zināms visu klaiņojošo un riska ģimenēs esošo bērnu un jauniešu kopskaits, Māras centra sociālā darbiniece Zane Gutberga piekrīt 10 gadus senam pētījumam, tādējādi apgalvojot, ka arī mūsdienās situācija nav mainījusies un bērnu skaits varētu būt no 3-5 tūkstošiem.
„Principā man liekas, ka tā situācija ir apmēram nemainīga, jo tas ir uzplūdiem. Vasarā situācija ir labāka, un kad šie bērni atgriežas skolās un tiek apzināts skolā negājēju skaits, tad strauji krīzes centros šis skaits pieaug,” saka Gutberga.
Ielu bērni vai klaiņojošie bērni ir tikai apzīmējums, kas tiek lietots, jo bieži šie bērni, krīzes centru klienti, ir nelabvēlīgu vai sociālajam riskam pakļauto ģimeņu atvases, kas ne vienmēr fiziski atrodas uz ielas. Šos bērnus, par kuriem ir dati bieži centros nogādā policija vai mobilā brigāde, kas oficiāli Latvijā ir tikai viena.
Vienā no šādiem braucieniem kopā ar mobilo brigādi devās arī žurnālisti. Pirmajā no 10 adresēm tiek meklēta meitene, kas aizbēgusi no bērnu nama. Durvis vaļā netiek vērtas un nevar zināt, vai meitene, kas atsaucas, nav meklētā, jo sociālo darbinieku pilnvaras beidzas pie aizvērtām durvīm, taču viņi reida beigās uz šo adresi atgriezīsies. Mobilā brigāde ir divu sociālo darbinieku tandēms, kuru galvenais darbs ir vakara apsekošana dzīves vietā, klaiņojošu vai aizbēgušu jauniešu meklēšana un pārvešana.
Arī nākamajās divās adresēs durvis neviens neatver. Ceturtā adrese pēc ilgas klauvēšanas vainagojas ar atvērtām durvīm. Šeit mobilā brigāde aplūko, vai 2-3 gadus vecā meitenīte, kas apsekošanas brīdī vārtās pa grīdu, dzerot ūdeni, ir nodrošināta ar pārtiku, siltumu, gultas vietu un pamperiem un vai viņas vecāki, kam iepriekš jau atņemti bērni, nav alkohola reibumā.
Pēdējā apskatītā adrese ir sociālā darbinieka Artūra tā sauktā „standartsituācija“. Pagalmā jau redzama pašvaldības policijas automašīnu, kas arī apmeklē to pašu adresi, un saruna īpaši laipna neizvēršas.
Šī ir tikai viena daļa no „ielu bērniem“, kas nāk no nelabvēlīgām ģimenēm, taču Māras centra sociālā darbiniece Zane Gutberga uzsver, ka klaiņo un riska grupā ir iekļauti arī bērni no turīgām ģimenēm:
„Nav tā, kā iedomājas sabiedrības vairums, ka tajās ģimenēs viens vai abi vecāki ir lietotāji, kur bērni cieš no vardarbības. Nē. Tikpat labi tās var būt ļoti labi situētas ģimenes. Problēma diemžēl, vai šī ģimene ir situēta vai nav, ir viena. Tas, ka bērns nesaņem šīs emocionālās pamatvajadzības…”
Valsts policijas speciāliste Nadežda Mazure stāsta, ka ar bērniem no turīgajām ģimenēm ir pat lielākas problēmas, jo viņi ir bravūrīgi un bieži vien izlutināti, vai jaunieši, kuriem ļoti trūkst uzmanības. Nabagākie varbūt vairāk zags un darīs kaut ko nelikumīgu, bet tieši turīgākie bērni - viņiem vairāk problēmu rodas ar atkarības lietām.
Viens no iemesliem, kāpēc šī problēma nemazinās, ir tas, ka valstiski nav skaidrs, kuram būtu jāuzņemas atbildība - daļu problēmu risina policija, daļu sociālie darbinieki, bet konkrēta plāna vai risinājuma nav, uzsver Mazure:
„2002. gadā grozot likumu par atbildīgo “pataisīja” pašvaldību, un mēs esam vieni no sadarbības partneriem. Ja atbildīgā institūcija uzskata par nepieciešamu, tad mūs paaicina/nepaaicina. Mums atliek tikai viens - sniegt informāciju par šiem bērniem, bet gribētos, lai atbildīgā institūcija būtu Valsts policija un mēs būtu tiesīgi šo informāciju pilnā apjomā apkopot un attiecīgi analizēt, un ne tikai par mēnesi vai diviem, bet tik ilgi, līdz bērns sasniedz pilngadību - viņš visu laiku būs un mēs skatīsimies, kas ar viņu notiek.”
Sadarbības trūkums un neskaidra valsts politika ir galvenais iemesls, kāpēc „ielu bērnu“ skaits nesamazinās, par to ir pārliecināta krīzes centra "Marsa gatve" vadītāja Rita Krinberga: „Būtu svarīgi strādāt komandā, izveidot komandu, kura būtu ieinteresēta visa šī procesa pilnveidē un arī nopietnā attīstībā. No tā ieguvēja būs sabiedrība, jo bērni ir mūsu nākotne.”
Atbildīgā Labklājības ministrija vien noplāta rokas un skaidro, ka plāno pievērsties šai problēmai - Bērnu un ģimenes politikas departamenta vecākais eksperts Lauris Neikens skaidro, ka panākta vienošanās par to, ka nepieciešams izveidot speciālo darba grupu, kurā būtu Labklājības ministrijas, pašvaldību, Iekšlietu ministrijas, droši vien arī Tieslietu ministrijas pārstāvji.
Kā vienu no risinājumiem ministrija redz sociālajiem darbiniekiem uzdot pastiprināt ielu bērnu uzraudzību, taču jau pašlaik paši darbinieki atzīst, ka lielāko darba daļu pavada, aizpildot papīrus, nevis palīdzot bērniem, kuriem bieži vien nepieciešams tikai aprunāties, lai nemestos savas neskaidrības risināt narkotikās, alkoholā vai uz ielām.
