“Es jūtu, ka Latvijā krievu problēmu izmanto jebkurš, kam nav slinkums. Krievijā ilgu laiku šie cilvēki [tautieši ārvalstīs] nebija vajadzīgi un te pēkšņi vajadzīgi, un sāk izmantot,” atzīst Krivcova. Viņa gan norāda, ka arī Latvijas politiskie spēki rīkojas līdzīgi - Nacionālo apvienību izmanto šos jautājumus savu vēlētāju aktivizēšanai.
Krievija izmanto bailes un dažādas problēmas kaimiņvalstī savu interešu labā – atzīst aktīviste, norādot, ka šāda sajūta viņai esot jau ilgāku laiku.
Savukārt par bažām, ka šāda politika tiek mērķtiecīgi atbalstīta un finansēta, Krivcova nesaskata tajā problēmu: “Tas notiek visapkārt, tas nav nekas īpašs, nekas briesmīgs.
Taču, viņasprāt, būtiskākais jautājums ir par to, ko šajā situācijā darām mēs paši. “Neviens neskatās, ko domā šie cilvēki [krievvalodīgie] un kādas ir viņu intereses,” piebilst Krivcova. Viņa mudina valsts līmenī neizmantot šīs problēmas, bet gan sākt runāt par tām un risināt.
Kopumā tautiešu politika nav kas slikts, vērtē Austrumeiropas politikas pētījumu centra izpilddirektors Andis Kudors. Tomēr Krievijas gadījumā tas nesot tikai atbalsts krieviski runājošajiem un kultūrai ārvalstīs, bet gan kūdīšana, lai ietekmētu politiskos procesus Latvijā.
Turklāt Krievijas tautiešu politika un diplomātija kavē integrācijas procesus Latvijā. Un to labi parāda Latvijā tapusī dokumentālā filma „Ģenerālplāns”, saka Kudors. Filma pirmizrādi piedzīvos 3.martā, bet Latvijas Televīzijas ēterā būs skatāma 5.aprīlī.
Filmas līdzautore un žurnāliste Inga Spriņģe atklāj, ka divu gadu pētījumā identificēti trīs galvenie instrumenti, ko izmanto Krievija: nevalstiskās organizācijas, kurām tā piešķir finansējumu, politiķi un mediji. Un “šī mašīna strādā ļoti labi un efektīvi”, spējot ietekmē gan krievvalodīgos, gan latviešus Latvijā.
Kudora ieskatā, valstij uz šo situāciju jāreaģē “izpildot savus mājasdarbus” mediju, izglītības un nevalstisko organizāciju sektorā. Mediju būtu jāstiprina, lai tie būtu pievilcīgāki, taču tam esot vajadzīgas lielas finanses. NVO jomā tās jāpadara caurspīdīgākas. Savukārt attiecībā uz izglītību agrāk vai vēlāk esot jāpāriet uz mācībām latviešu valodā, kam gan nepiekrīt Krivcova, sakot – tieši tāpēc esot būtiskas mazākumtautību tiesības, lai varētu izbēgt no konfliktiem.
