Biedrība “Literatūra bez robežām” aizvadītajā nedēļā atklātā vēstulē nosodīja Krievijas prezidenta Vladimira Putina režīma karu pret Ukrainu. Vēstuli patlaban parakstījuši ap 120 Latvijā dzīvojošie krievi, baltkrievi un arī ukraiņi, atbalstot Latvijas nostāju, kas vērsta uz palīdzību Ukrainai un solidaritāti ar to. Vēstules iniciators, dzejnieks Dmitrijs Kuzmins Latvijā ir kopš 2014. gada. Viņš bažījas, ka līdz ar notiekošo saasināsies sabiedrības šķelšanās.
Dzejnieks norādīja: “Šobrīd pats vārds Krievija ir tik toksisks, ka mēs visi kļūstam atbildīgi par notiekošo, un tas ir smagi un biedējoši, bet neko nevar darīt, tā ir. Bet imigrantiem, kas atbraukuši uz Latviju no Krievijas un zina, kāds tur ir režīms, –
mums ir svarīgi paust visai Latvijas sabiedrībai un pasaulei to, ka ir krievi, kas visu saprot un ar visu sirdi ir pret to, kas notiek Ukrainā. Taču līdz šim politiskā un ekonomiskā sistēma Krievijā mums nav devusi iespējas pārmaiņām.
Mēs varam 100 reizes iziet demonstrācijās, tikt arestēti un nekas nemainās, bet, manuprāt, tie apstākļi mainās un, iespējams, būs citādi. Tāpēc šobrīd ir tāds īpašs brīdis, kad ir būtiski mums par to kliegt pēc iespējas skaļāk, ka mēs esam pret notiekošo, jo kultūras, radnieciskās un citas saiknes starp krieviem un ukraiņiem ir stipras, un tas, ko šobrīd ar tām dara Krievijas vara, ir noziegums.”
Kopš 24. februāra Krievijā protesta akcijās pret karu Ukrainā aizturēti teju 6000 cilvēku, liecina organizācijas "OVD Info" dati. Iepriekš Krievijas Izmeklēšanu komiteja brīdinājusi valsts pilsoņus par tiesiskām sekām, ja viņi pievienosies nesankcionētiem protestiem, kas saistīti ar “saspīlēto ārpolitisko situāciju”.
Latvijas Radio sazvanītā Krievijas pilsone Irina dzīvo un strādā Maskavā, viņai ir radi arī Kijevā. Par notiekošo viņa sacīja: “Protams, protesti Krievijā pret šo absurdu turpināsies kaut kādā mierīgā un delikātā līmenī. Un ko gan mēs varam tieši izdarīt pret lēmumiem valdības kabinetos!? Ko mēs šobrīd varam izdarīt – slēpt savus bērnus, nelaist viņus armijā un iziet ielās ar plakātiem?
Jā, protestētājus aizturēs, liks cietumā un uzliks sodus, bet es domāju, ka tikai ar pavēlēm no augšas var apturēt šaušanu Ukrainā, lai arī dusmīgus un aizvainotus cilvēkus tagad arī būs ļoti grūti šeit nomierināt.”
Irina uzskata, ka kopumā Krievijas sabiedrības attieksme pret notiekošo atkarīga no informācijas avotiem, kādiem katrs seko un uzticas.
“Es mīlu Latviju un esmu tur bijusi daudzas reizes, un šeit vietējie man bieži saka – ak, Ira, tu brauc uz Latviju, bet tur taču slikti izturas pret krieviem. Bet es ne reizi neesmu tur sastapusies ar sliktu attieksmi. Un tieši tāpat es braucu uz Ukrainu pie radiem, un tur arī es nekad un nekur neesmu saskārusies ar sliktu attieksmi nedz no saviem bērnības draugiem, nedz no svešiem cilvēkiem veikalā vai uz ielas.
Taču Krievijā sabiedrība iegūst informāciju no masu medijiem un, ja nav personīgas pieredzes, tad vērtē tikai pēc medijiem, kur saka, ka krieviem dara pāri, ir jāpalīdz un jāieved kārtība.
Bet kā gan var kādam palīdzēt ar ieročiem rokās? Tas ir nekavējoties jāizbeidz!”
Filozofs Igors Gubenko secinājis, ka pagaidām Latvijas sabiedrībā vairāk novērojama solidarizēšanās etnisko grupu starpā, izsakot atbalstu Ukrainai. Lai šobrīd nevairotu sabiedrības šķelšanas riskus, filozofs arī norādīja, ka starp Latvijas krievvalodīgo kopienām un Krievijas režīma agresiju nedrīkst likt vienādības zīmi ne tikai sabiedrība, bet arī politiķi Latvijā.
“Es domāju, ka krieviem kolektīvā līmenī būs par to daudz jāreflektē, bet tā nav refleksija, kas ir jāuzspiež no ārpuses šajā brīdī. Tas, ko mēs kā Latvijas sabiedrība gribam vai esam ieinteresēti darīt, ir pēc iespējas tuvināt tos, kuri varbūt nedaudz ir aizpeldējuši krievu propagandas piedāvāto interpretāciju virzienā. Viņus nekādā gadījumā nevar atstumt, bet gluži otrādi. Īpaši ņemot vērā, ka karš ir tāda lieta, ko neviens negrib, un tāpēc es ticu un arī redzu, ka
daudzi Putina režīma atbalstītāji tagad ir dezorientēti, jo redz, ka šī situācija nav pareiza un tas nav normāli, kas šobrīd notiek. Un, manuprāt, šis moments arī ir jāizmanto, cenšoties pārliecināt, ka šis režīms ir noziedzīgs, ka šī agresija ir nepiedodama,” atzīmēja Gubenko.
Kultūrpētnieks Deniss Hanovs vērtēja, ka visā postpadomju telpā ilgstoši nav veidots noturīgs priekšstats par politisku nāciju ar visu kopienu līdzdalību, tā vietā politiskajā diskursā joprojām redzams priekšstats par apdraudējumu no šo kopienu puses.
Hanovs skaidroja: “Jāsaprot, ka daudziem krievvalodīgajiem Putina nepatiesā telpa ir viņu realitāte, kur viņi atrod sev emocionālo un sociālo atbalstu, viņus tur kāds gaida, – protams, ka tā ir ilūzija, tā ir himera, bet viņus arī negaida šeit. Šī ir tā patiesības stunda, kad politiskā elite Latvijā var pierādīt, vai tā ir spējīga domāt iekļaujoši un drošības kategorijās, jo sociālā saliedētība ir būtisks ģeopolitiskas drošības fenomens. Mēs redzam, ar kādu leksiku Putins argumentē tagad, veidojot karu, – viņš argumentē ar nacismu un ar cilvēktiesību pārkāpumiem. Tie ir meli, un tas, ko viņš lieto, ir apgriezts ar kājām gaisā.”
KONTEKSTS:
Krievijas prezidents Vladimirs Putins 21. februārī atzina Doneckas un Luhanskas "tautas republiku" neatkarību no Ukrainas. Putins arīdzan piedraudēja Ukrainai, pieprasot, lai Ukraina nekavējoties pārtrauc karadarbību pret separātistiem, "pretējā gadījumā visa atbildība par iespējamo asinsizliešanas turpināšanu pilnībā būs uz Ukrainā valdošā režīma sirdsapziņas".
Taču 24. februārī Putins paziņoja, ka Krievija ir sākusi "militāru operāciju" Ukrainā, un aicināja Ukrainas armiju "nolikt ieročus". Tas no demokrātiskās pasaules izsauca vēl lielāku nosodījumu un nākamos sankciju soļus pret Krieviju.
