Krāslavas slimnīca par pacientu trūkumu sūdzēties nevar. Renovētajā un labi aprīkotajā slimnīcā un poliklīnikā ikviens sirdzējs var saņemt ārsta palīdzību. Par spīti tam, ka pēdējais ārsts speciālists darbā tika pieņemts vēl pagājušajā gadsimtā, 1988. gadā.
Ginekoloģe Diāna Pustovoitova atzīst, ka slimnīcā jūtas skumji, jo nepamet sajūta, ka slimnīca mirst. Tomēr ārstei ir žēl atstāt šo vietu, lai arī viņai ir citas darbavietas.
Sevi par dzimtās pilsētas patrioti sauc arī ārste Jeļena Ogorelova. Viņa slimnīcā strādā jau 32.gadu, un darba ar katru gadu kļūst arvien vairāk. "Kolēģu nav, jānodrošina neatliekamas dežūras. Sajūta, ka esi pārguris, bet palīdzība jāsniedz tik un tā... atbildība spiež," viņa saka.
Slimnīcas galvenais ārsts Aleksandrs Jevtušoks saka, ka uzreiz būtu gatavs pieņemt darbā vismaz desmit ārstus un nodrošinot viņus arī ar dzīvokli. Teju 40 gadus Jevtušoks vada slimnīcu un uz tuvāko nākotni raugās ar bažām. "Ja neatrisināsim jautājumus par kadriem, pēc pieciem, septiņiem gadiem slimnīcas nebūs. Tas ir arī valsts drošības jautājums nodrošināt medicīnisko palīdzību," uzsvēra galvenais ārsts.
Neērtības ārstu trūkuma dēļ izjūt arī pacienti. Brīvdienās pieskatīt pacientus ierodas citi ārsti, bet paveikt visas nepieciešamās analīzes un manipulācijas nav viegli.
25 gadus pēc Latvijas faktiskās neatkarības atjaunošanas, ko atzīmējām pirms nedēļas, veselības aprūpi vēl gaida ne viena vien sāpīga injekcija. Laukos sociālās problēmas cieši nereti savijušās ar veselības aprūpes problēmām, taču panākt to, lai galvenā vērtība valstī būtu cilvēks, nevis tā vai cita sistēma, ir grūti – līdz tam Latvijai vēl tāls ceļš ejams.
