Kā skolotāja viņa ar ģimeni savulaik te saņēma divistabu dzīvokli. Pirms diviem gadiem, tāpat kā kaimiņiem, šī pagājušā gadsimta 60. gados būvētā silikātķieģeļu ēka bija jāatstāj.
Ēkas nojaukšanas pakalpojumu veic uzņēmums "Demontāža.lv", apliecina lielās tehnikas operators Vīgants Lavrinovičs: "Ēka ir nokalpojusi savu, tai pamati sāka sēsties nost, un māja sāka dalīties. Jebkurā mirklī tā varēja sabrukt, tāpēc cilvēki tika izmitināti un sākām ēkas demontāža."
Sarunai pievienojas Krāslavas Vēstures un mākslas muzeja direktors Valdemārs Gekišs, kurš vēlas no nama paņemt vēstures liecības. "Es vēlējos muzejam paņemt šīs mājas plāksnīti ar adresi "Raiņa 4", taču jau kāds, iespējams, no mājas iedzīvotājiem to paņēmis. Par nožēlu vairs tikai karoga turētājs ir aplicis pāri. Šajā mājā dzīvoja Krāslavā un arī Latgalē pazīstamais mākslinieks Valentīns Zlidnis."
Nama iedzīvotāji jau divus gadus raduši mājvietas citviet. Žannai Boļšakovai, kā daudziem īrniekiem no šī nama, pašvaldība piešķīra dzīvokli citur.
"Protams, ja nams tika atzīts par avārijas stāvoklī esošu, bija jāpārceļas. Galvenais, ka uzklausīja mūsu vēlmes. Ja kāds gribēja, piemēram, dzīvot tuvāk Kultūras namam, ņēma vērā rajonu. Un, cik es zinu, neviens bez dzīvokļa nepalika. Arī tiem, kuri dzīvokļus bija privatizējuši, tika rasts individuāls risinājums un atbalsts," stāsta Boļšakova.
Pašvaldībai, kas savā ziņā šādā situācijā, demontējot daudzdzīvokļu namu, kļuva par "pionieri" vismaz Latgalē noteikti, nācās saskarties ar vairākām problēmām, teica Krāslavas novada domes priekšsēdētāja vietnieks Viktors Moisejs. Pirmkārt, lai pieņemtu lēmumu par nama likteni, pašvaldībai nācās kļūt par ēkas saimnieku.
"Situācija izveidojās sarežģīta, jo mums šajā ziņā pieredzes nebija, tomēr tie ir 44 dzīvokļi un gandrīz pilnīgi visi apdzīvoti, zināmas bažas bija, un viegli tas nenāca. (..) Ar privatizētajiem dzīvokļiem mēs dažādi vienojāmies, bet neprivatizētājiem piešķīrām pašvaldības dzīvokļus no mūsu dzīvojamā fonda. Mums bija jāpanāk, lai visa māja nonāk mūsu īpašumā. Tikai mājas saimnieks var lemt par mājas statusu – to remontēt vai nojaukt.
Teorētiski jau pastāvēja iespēja arī to remontēt, taču problēma bija ēkas pamatos. Aprēķini parādīja, ka tas būtu dārgāk, nekā no jauna uzcelt tāda tipa māju," stāsta Moisejs.
Atrisināt kaut vai elektrības atslēgšanas jautājumus pirms demontāžas te nebija viegli, stāsta Krāslavas domes priekšsēdētājs Gunārs Upenieks. Klāt vēl dzīvokļu jautājums. "Tas bija ļoti smags gadījums. Mums paveicās, ka ne visi dzīvokļi bija privatizēti. Pusotra gada garumā mēs strādājām ar katru cilvēku. Strādājām sadarbībā ar valsts struktūrām, tādām kā "Latvenergo"."
No 44 dzīvokļiem puse šajā namā bija pašvaldības īpašumā, puse privatizētie. Arī tiem, kas, iegādājoties šos dzīvokļus avārijas namā, vēlāk kļuva par situācijas ķīlniekiem, pašvaldība nāca pretī, pārsvarā par kadastra vērtību atpērkot dzīvokļus. Bet, ja tas bija vienīgais īpašums, arī piedāvājot vietā citu, tikai bez īpašuma tiesībām, jo par saimnieku var kļūt tikai izsoles kārtībā. Un tā ir problēma, kas likumdevējiem ir jārisina, uzsver Krāslavas novada domes vadība.
"Mēs labprāt tādos gadījumos ļautu šos dzīvokļus atsavināt. Esam mēģinājuši sākt sarunas ar deputātiem Saeimā un ar Pašvaldību savienību, taču nezinām, kā ar to veiksies.
Lielas pārliecības nav, ka rezultāts būs pozitīvs. Vajadzētu ļaut pašvaldībām likumiski pašām lemt par šiem dzīvokļiem atbilstoši situācijai katrā no pašvaldībām," uzskata Moisejs.
Krāslavā situācija ar dzīvojamo fondu ir īpaša. Kopumā pilsētā no 650 dzīvokļiem trešā daļa nav privatizēti un pieder pašvaldībai.
Bet nams Krāslavā Raiņa ielā 4 arī valsts mērogā ir tikai sākums epopejai ar padomju laika dzīvojamajām ēkām, kuru ekspluatācijas laiks tuvojas beigām, tikai Krāslavā vien rindas kārtībā uz demontāžu ir vēl vismaz divas mājas.
