Lai arī sprādziena ietekmē pagaidām šķiet lokāla, vienlaikus radiācijas drošības eksperti norāda, ka informācija par notikušo un tā sekām ir skopa.
Arhangeļskas apgabala Krievijā kodolnegadījums militārajā poligonā fiksēts 8. augustā. Krievijas iestādes 13. augustā ziņoja, ka radiācijas līmenis Krievijas ziemeļrietumos (Severodvinskā) pēc negadījuma īslaicīgi pārsniedzis normu līdz 16 reizēm no ikdienas radioaktīvā fona un pēcāk krities.
Savukārt aizvadītās nedēļas nogalē Norvēģijas Radiācijas un kodoldrošības dienests konstatēja nelielu daudzumu radioaktīvā joda pie robežas ar Krieviju, vienlaikus norādot, ka patlaban nav iespējams noteikt, vai konstatētais jods ir saistīts ar negadījumu Arhangeļskā.
Tikmēr Latvijas Radiācijas drošības centrs līdz šim nav konstatējis izmaiņas vietējās radiācijas mērījumu stacijās, informēja centra vadītāja Dace Šatrovska.
“Mēs nekonstatējām izmaiņas mūsu monitoringa stacijās, un tas nozīmē, ka radioaktīvais fons Latvijā nemainījās tajos datumos, mēs arī pārliecinājāmies un pārbaudījām tos datus,” stāstīja Šatrovska.
“Dati ienāk ik pēc 10 minūtēm, un mēs varam arī salīdzināt un pārbaudīt iepriekšējos mērījumus ilgākā laika posmā, ko gan nevar ikviens redzēt mājaslapā, bet mūsu ekspertiem ir pieejama tāda sistēma,” skaidroja centra vadītāja.
Arī Somijas radiācijas drošības uzraugošā iestāde iepriekš ziņojusi, ka paaugstinātu līmeni nav konstatējusi. Šatrovska norādīja, ka arī Latvijas Radiācijas drošības centram par negadījuma raksturu ir pieejama tikai skopā informācija no medijiem un Krievijas atomenerģētikas korporācijas “Rosatom”.
“Korporācijas “Rosatom” mājaslapā bija neliela informācija par šo situāciju, un tur bija minēts, ka tā bija izotopiska iekārta, nevis kodolreaktors, kas nozīmē, ka tur netiek izmantots urāns, bet mēs arī nevaram spriest no tā, kāda veida izotops tur izmantots. Protams, lai mēs varētu skaidrot iedzīvotājiem un medijiem situāciju, mums būtu labāk, ja informācija par notikušo būtu plašāka. Jo normālā situācijā, ja notiek kodolavārijas, ir sistēma, kā valstis apziņo viena otru. Mums ir Starptautiskā atomenerģijas aģentūra, kurai ir speciāla sistēma, kur tie dati tiek ievietoti,” stāstīja Šatrovska.
“Par šo gadījumu mēs nesaņēmām ziņu, bet jāatceras, ka tas negadījums notika militārā poligonā, nevis civilā objektā, un tas ir specifiskāk,” atzina Radiācijas drošības centra vadītāja.
Latvijas teritorijā kopumā ir 20 radioaktīvā fona mērījumu stacijas, un divas no tām atrodas Daugavā, lai kontrolētu situāciju arī ūdenī. Staciju tīkls atjaunots 2014. gadā. Mērījumus veic neliela izmēra iekārtas ar uztvērējiem un detektoru, kas mēra radioaktīvo vielu izotopus - cēziju, jodu.
“Tās vietas izvēlētas, lai ir vienmērīgs pārklājums pa Latvijas teritoriju. Vairākas stacijas ir izvietotas Daugavpils pusē, jo vēsturiski tuvāk atradās Ignalinas atomelektrostaciju, un arī jāņem vērā, ka Baltkrievijā tiek plānots būvēt jaunu AES. Ir stacija arī Rīgā, bijušajā Salaspils reaktorā, Baldones bīstamo atkritumu glabātavas vietā utt,” stāstīja Šatrovska.
Latvijas Universitātes Ķīmiskās fizikas institūta pētniece, radiācijas drošības eksperte Gunta Ķizāne vērtēja, ka Krievijas varas iestāžu kavēšanās ar sabiedrības informēšanu par notikušo un precīzām sekām, atspoguļo valsts attieksmi pret radiācijas drošību.
Aktuālajiem datiem par kādām radiācijas fona izmaiņām ikviens var sekot līdzi Valsts vides dienesta mājas lapā.
Latvijā dabiskais radiācijas fons ir līdz simt nanozīvertu stundā, un tas ir mazāks nekā vidēji Eiropā. Dabiskie radiācijas avoti ir kosmiskais starojums, radona gāze vai granīts. Bez dabiskā fona iedzīvotājam pieļaujamā radiācijas doza ir viens milizīverts gadā.
