Septiņas dienas Eiropā

Aizsardzības spējas informācijas laikmetā; stratēģiskā komunikācija

Septiņas dienas Eiropā

Karš Sīrijā: bēgļu bērni Eiropā, miera sarunas un humanitārās krīzes risināšana

Latvija nav ratificējusi konvenciju par vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu

Konvencija cīņai pret vardarbību ģimenē iestrēgst lingvistisko iebildumu un juridiskās analīzes labirintos

Latvija ir palikusi viena no pēdējām Eiropas Savienības valstīm, kas nav ratificējusi Stambulas konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu. Lai gan tajā minētā problēmas skar arī Latvijas sabiedrību, tomēr dažu nevalstisko organizāciju iebildumu un politiķu nogaidošās attieksmes dēļ konvencija aizvien nav parakstīta.

Ar mērķi mazināt diskrimināciju

Latvijā ir viens no augstākajiem statistikas rādītājiem vardarbībā pret sievietēm. Pie mums katra trešā sieviete dzīves laikā piedzīvo fizisku vai seksuālu vardarbību no sava partnera. Eiropas vidējais rādītājs – katra piektā.

Apzinoties pret sievietēm vērsto vardarbību, Eiropas Padome izstrādāja konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu, ko plašāk pazīst kā Stambulas konvenciju. “Stambulas konvencija ir svarīgs līgums, lai pasargātu sievietes. Daži cilvēki man jautā - vai tas tiešām ir vajadzīgs? Saka, ka mums nav šādu problēmu. Bet mums ir problēmas. Seksuālā vardarbība notiek pārāk bieži, tāpat piespiedu laulības un cita veida vardarbība,” norāda Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas prezidente Anna Brasēra.

Stambulas konvencijas galvenie mērķi ir mazināt pret sievietēm un meitenēm vērstu diskrimināciju, aizsargāt no jebkāda veida vardarbības ģimenē, kā arī nodrošināt nepieciešamo palīdzību vardarbības upuriem. Kopš konvencijas pieņemšanas pagājuši teju pieci gadi, un Latvija ir viena no pēdējām trim Eiropas Savienības valstīm, kas to vēl nav parakstījusi. Tomēr likumdošanā ir ieviesta liela daļa no ieteikumiem, kas saistīti ar krimināltiesisko sadaļu, piemēram, pagaidu aizsardzība. Ja iepriekš upuris bija tas, kas biežāk pameta dzīvesvietu vardarbības gadījumā, tad tagad mājas jāpamet varmākam arī gadījumos, ja mājoklis pieder viņam. Pagājušā gadā to izmantoja aptuveni 200 upuru.

Šos grozījumos pozitīvi vērtē resursu centrā sievietēm “Marta”, kas ik gadu palīdz aptuveni 300 no vardarbības cietušām sievietēm. “Daudzas lietas ir izdarītas. Ja mēs tās ieviestu praksē, būtu labi. Protams, ir daudzas nianses, pie kurām varētu strādāt. Piemēram, savienot pagaidu aizsardzību ar kriminālprocesu, tādas niansētas lietas, ko mēs saredzam, kas būtu maināms, bet tā viena ļoti lielā, nozīmīgā problēma, ko mēs redzam Latvijas sabiedrībā,  ir attieksme. Mēs joprojām vainojam upuri, nevis šo te varmāku, kas ir atbildīgs par vardarbību. Un to mēs redzam augstu amatpersonu izteikumos, viņu attieksmē, tas, ka vardarbība tiek nosaukta par sīkumu, tas, ka par izvarošanu ir atbildīga pati sieviete, no Ģenerālprokuratūras 2014.gadā mums bija šāda diskusija. Un šīs amatpersonas izsakās, un viņas mierīgi dzīvo tālāk. Tas, ka ir šāda vispārēja noniecinoša attieksme un netiek šis jautājums skatīts tādā nopietnā veidā, tas ir tas bremzējošais faktors,” stāsta centra vadītāja Iluta Lāce.

 

Bažījas par jēdziena “dzimte” izpratni

Tieslietu ministrijas parlamentārais sekretārs Jānis Iesalnieks (Nacionālā apvienība), nepiekrīt, ka būtu vilcinināšanās ar konvencijas parakstīšanu. Jautājumu par krimināltiesisko sadaļu nav ministrijas kompetencē, bet dažas nevalstiskās organizācijas ir izteikušas bažas par konvencijā ietverto vārdu “dzimte”, ko mēdz dēvēt arī par “sociālo dzimumu”. Tāpat organizācijas satrauc konvencijas 4.pants, kas saistīts ar diskrimināciju. Konvencijas anotācijā minēts, ka tas attiecas arī uz transseksuāļiem.

Vēl organizācijas satraukusi doma, ka konvencija pavērs durvis uz viendzimuma laulībām. “Konvencija tiešā veidā nerunā par laulībām un šo tiesību regulējumu. Bet, ja mēs tik plaši, kā konvencijā ir skaidrots šis diskriminācijas un dzimtes jēdziens, tad, protams,  no tā var izdarīt zināmus secinājumus, ka viena dzimuma laulības neatzīšana šīs konvencijas gaismā varētu tikt traktētas kā pārkāpums. Un līdz ar to ir jautājums, vai Latvijas valsts apzinās visas tiesiskās sekas, kas, iespējams, tur ir vai nav. Šobrīd ir paustas bažas, un šīs bažas mums vienkārši ir jāizpēta,” saka Iesalnieks.

Labklājības ministrija publicējusi skaidrojumu, kliedējot bažas par konvenciju. Tostarp tā norāda, ka sociālais dzimums vai dzimte raksturo priekšstatu kopumu par to, kas ir „vīrišķīgs” un kas ir „sievišķīgs”. Tas var atšķirties dažādos vēsturiskajos laikos un dažādās kultūrās. Cilvēks nevar izvēlēties savu sociālo dzimumu, līdzīgi kā cilvēks nevar izvēlēties savu dzimto valodu.  Ar vārdiem „dzimuma identitāte” tiek apzīmētas cilvēka personiskas izjūtas par savu dzimumu, kas var sakrist ar bioloģisko dzimumu, bet var arī nesakrist, piemēram, transseksuāļiem.

Pievienojoties konvencijai, dalībvalstij nacionālajos tiesību aktos nav identiski jāpārraksta konvencijas normas un definīcijas. Konvencija arī neparedz poligāmijas jeb daudzsievības legalizāciju. Poligāmija nav atļauta nevienā Eiropas valstī. Turklāt Apvienoto Nāciju Organizācija rekomendē aizliegt šo praksi arī tām Āfrikas un Āzijas valstīm, kurās ir musulmaņu vairākums un kurās poligāmija ir legāla.

 

Tiesības vēlēt piešķirtas, bet stereotipi paliek

Konvencijas pretinieku paustajos viedokļos atrodamas ļoti interesantas idejas. Piemēram, ka konvencija paredz nediskrimināciju pret publisko tualešu lietotājiem. Proti, ja sieviete sevi uzskata par vīrieti vai otrādāk, viņa izmantos pretējā dzimuma labierīcības, un tas radot papildu riskus.

Pretinieki uzsver lietas, pret kurām mūsu sabiedrība vienmēr asi reaģē: poligāmija, kas parasti saistīta ar patvēruma meklētāju uzņemšanu, viendzimuma laulības, kas savukārt ir viens no liberālisma “bubuļiem”, un bailes no visa citādā. Šīs bailes no citādā bieži saistītas ar mūsu tā saukto padomju mantojumu, norāda Rīgas Stradiņa universitātes profesors Deniss Hanovs.

“90.gadu sākumā, cik es to kā tīnis varēju notvert, bija sajūta, ka cilvēki gribētu dzīvot savādāk. Un tas, kas ilgstoši bija arī 80.gados, bija Eiropas ideja. Pat abstrakta, pat nezināma Eiropa, jo maz kas tur ir bijis un bieži mēs tikai sadzīvē dzirdējām, cik jauki tur ir materiāli dzīvot un cik tur skaisti. Cilvēkiem bija vēlme būt daļai no Eiropas, bet problēma bija tāda, ka pēc šīs romantiskās vīzijas nāca realitāte. Un Eiropa nozīmē ne tikai brīvu tirgu un kustību, un materiālos labumus, bet Eiropa nozīmē arī daudz dažādu procesu, kurus mēs bieži kā sabiedrība nevēlamies pieņemt. Un to vidū ir arī cilvēktiesību kultūru universāla uztvere, nevis - mūsu tiesības un viņiem, kas paliks pāri. Un mēs paši lemjam, kas ir viņi, un mēs paši lemjam, cik mēs viņiem dodam,” saka Hanovs.

Šobrīd esam pusceļā uz Eiropu. No vienas puses, gribam būt eiropeiska valsts, no otras -   tikko piemin vārdus “partnerattiecības”, “sieviešu tiesības” vai “feminisms”, tiek izvēlēta strausa taktika – paslēpjam galvu smiltīs un izliekamies, ka problēmu nav. Taču tās ir mūsu sabiedrībai aktuālas tēmas. “Es domāju, ka mums, it īpaši daudziem vīriešiem, ir jāmaina attieksme pret feminismu. Tāpēc ka enamcipēta sieviete ir sieviete, kas īsteno sevi gan darbā, un tā galu galā būs arī laimīga sieviete. Un tā ir sieviete, kas ir primāri cilvēks. Es domāju, ka arī pašām sievietēm ir jāmaina attieksme pret feminismu.

Tā nav neglītu vai nelaimīgu sieviešu slepena asociācija. (..)  Bet tas ir ziņojums, ka sieviete primāri ir cilvēks. Un šī vienkāršā, bet daudziem nesaprotamā patiesība nāk no 18.gadsimta beigām,” skaidro Hanovs.

Kopš 18. gadsimta beigām sievietes ir ieguvušas tiesības vēlēt, saņemt godīgu atalgojumu, kuram vismaz teorētiski būtu jābūt vienlīdzīgam ar vīriešu atalgojumu. Savukārt stereotipi par to, kādai ir jābūt sievietei un kādi ir tās pienākumi ģimenē, daudz nav mainījušies. Konvencijā paredzētājām likumdošanas izmaiņām būtu jāpasargā sievietes no vardarbības, kamēr sabiedrībā arvien notiek šīs diskusijas par dzimumu lomu un tiesisko vienlīdzību. Savukārt Latvijā dažu indivīdu un organizāciju interpretāciju un lingvistisko iebildumu dēļ konvencija nav pieņemta.

Labklājības ministrija konceptuālā ziņojumā pagājušā gada novembrī piedāvāja Latvijai parakstīt konvenciju šogad, bet to ratificēt 2018.gadā. Bet pagājušā gada nogalē nevalstisko organizāciju iesniegtais lūgums veikt konvencijas juridisko analīzi sasniedzis dzirdīgas ausis Ministru kabinetā, un Tieslietu ministrijai uzdots līdz 30. aprīlim veikt konvencijas juridiskās ietekmes izpēti, un par turpmāku rīcību tiks lemts pēc ziņojuma. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti